1 Then Job answered the Lord.
Job
2 I know, Lord, that you are all-powerful;
that you can do everything you want.
3 You ask how I dare question your wisdom
when I am so very ignorant.
I talked about things I did not understand,
about marvels too great for me to know.
4 You told me to listen while you spoke
and to try to answer your questions.
5 In the past I knew only what others had told me,
but now I have seen you with my own eyes.
6 So I am ashamed of all I have said
and repent in dust and ashes.
Conclusion
7 After the Lord had finished speaking to Job, he said to Eliphaz, “I am angry with you and your two friends, because you did not speak the truth about me, the way my servant Job did. 8 Now take seven bulls and seven rams to Job and offer them as a sacrifice for yourselves. Job will pray for you, and I will answer his prayer and not disgrace you the way you deserve. You did not speak the truth about me as he did.”
9 Eliphaz, Bildad, and Zophar did what the Lord had told them to do, and the Lord answered Job's prayer.
10 Then, after Job had prayed for his three friends, the Lord made him prosperous again and gave him twice as much as he had had before. 11 All Job's brothers and sisters and former friends came to visit him and feasted with him in his house. They expressed their sympathy and comforted him for all the troubles the Lord had brought on him. Each of them gave him some money and a gold ring.
12 The Lord blessed the last part of Job's life even more than he had blessed the first. Job owned fourteen thousand sheep, six thousand camels, two thousand head of cattle, and one thousand donkeys. 13 He was the father of seven sons and three daughters. 14 He called the oldest daughter Jemimah, the second Keziah, and the youngest Keren Happuch. 15 There were no other women in the whole world as beautiful as Job's daughters. Their father gave them a share of the inheritance along with their brothers.
16 Job lived a hundred and forty years after this, long enough to see his grandchildren and great-grandchildren. 17 And then he died at a very great age.
1 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja: 2 "Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms. 3 Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams. 4 Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt - Tu atbildi man un pamāci mani! 5 Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! 6 Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos." 7 Un notika, pēc tam kad Tas Kungs šos vārdus bija Ījabam sacījis, tad Tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: "Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs. 8 Un tagad - izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie Mana kalpa Ījaba, un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un Mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ Es negribu jums ar ļaunu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs." 9 Un tad temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņiem runājis. Un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu un ievēroja viņa teiktos aizlūgumus par saviem draugiem. 10 Un Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā; un Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis. 11 Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas, un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kesitu un ikkatrs vienu zelta gredzenu. 12 Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes. 13 Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas. 14 Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa , otras vārdu: Kecija , bet trešās vārdu: Keren-Hapūha , 15 un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū. 16 Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus - četrus augumus. 17 Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.
