The People Confess Their Sins
1-2 On the twenty-fourth day of the same month the people of Israel gathered to fast in order to show sorrow for their sins. They had already separated themselves from all foreigners. They wore sackcloth and put dust on their heads as signs of grief. Then they stood and began to confess the sins that they and their ancestors had committed. 3 For about three hours the Law of the Lord their God was read to them, and for the next three hours they confessed their sins and worshiped the Lord their God.
4 There was a platform for the Levites, and on it stood Jeshua, Bani, Kadmiel, Shebaniah, Bunni, Sherebiah, Bani, and Chenani. They prayed aloud to the Lord their God.
5 The following Levites gave a call to worship: Jeshua, Kadmiel, Bani, Hashabneiah, Sherebiah, Hodiah, Shebaniah, and Pethahiah. They said:
“Stand up and praise the Lord your God;
praise him forever and ever!
Let everyone praise his glorious name,
although no human praise is great enough.”
The Prayer of Confession
6 And then the people of Israel prayed this prayer:
“You, Lord, you alone are Lord;
you made the heavens and the stars of the sky.
You made land and sea and everything in them;
you gave life to all.
The heavenly powers bow down and worship you.
7 You, Lord God, chose Abram
and led him out of Ur in Babylonia;
you changed his name to Abraham.
8 You found that he was faithful to you,
and you made a covenant with him.
You promised to give him the land of the Canaanites,
the land of the Hittites and the Amorites,
the land of the Perizzites, the Jebusites, the Girgashites,
to be a land where his descendants would live.
You kept your promise, because you are faithful.
9 “You saw how our ancestors suffered in Egypt;
you heard their call for help at the Red Sea.
10 You worked amazing miracles against the king,
against his officials and the people of his land,
because you knew how they oppressed your people.
You won then the fame you still have today.
11 Through the sea you made a path for your people
and led them through on dry ground.
Those who pursued them drowned in deep water,
as a stone sinks in the raging sea.
12 With a cloud you led them in daytime,
and at night you lighted their way with fire.
13 At Mount Sinai you came down from heaven;
you spoke to your people
and gave them good laws and sound teachings.
14 You taught them to keep your Sabbaths holy,
and through your servant Moses you gave them your laws.
15 “When they were hungry, you gave them bread from heaven,
and water from a rock when they were thirsty.
You told them to take control of the land
which you had promised to give them.
16 But our ancestors grew proud and stubborn
and refused to obey your commands.
17 They refused to obey; they forgot all you did;
they forgot the miracles you had performed.
In their pride they chose a leader
to take them back to slavery in Egypt.
But you are a God who forgives;
you are gracious and loving, slow to be angry.
Your mercy is great; you did not forsake them.
18 They made an idol in the shape of a bull-calf
and said it was the god who led them from Egypt!
How much they insulted you, Lord!
19 But you did not abandon them there in the desert,
for your mercy is great.
You did not take away the cloud or the fire
that showed them the path by day and night.
20 In your goodness you told them what they should do;
you fed them manna and gave them water to drink.
21 Through forty years in the desert
you provided all that they needed;
their clothing never wore out,
and their feet were not swollen with pain.
22 “You let them conquer nations and kingdoms,
lands that bordered their own.
They conquered the land of Heshbon, where Sihon ruled,
and the land of Bashan, where Og was king.
23 You gave them as many children as there are stars in the sky,
and let them conquer and live in the land
that you had promised their ancestors to give them.
24 They conquered the land of Canaan;
you overcame the people living there.
You gave your people the power to do as they pleased
with the people and kings of Canaan.
25 Your people captured fortified cities,
fertile land, houses full of wealth,
cisterns already dug,
olive trees, fruit trees, and vineyards.
They ate all they wanted and grew fat;
they enjoyed all the good things you gave them.
26 “But your people rebelled and disobeyed you;
they turned their backs on your Law.
They killed the prophets who warned them,
who told them to turn back to you.
They insulted you time after time,
27 so you let their enemies conquer and rule them.
In their trouble they called to you for help,
and you answered them from heaven.
In your great mercy you sent them leaders
who rescued them from their foes.
28 When peace returned, they sinned again,
and again you let their enemies conquer them.
Yet when they repented and asked you to save them,
in heaven you heard, and time after time
you rescued them in your great mercy.
29 You warned them to obey your teachings,
but in pride they rejected your laws,
although keeping your Law is the way to life.
Hard-headed and stubborn, they refused to obey.
30 Year after year you patiently warned them.
You inspired your prophets to speak,
but your people were deaf,
so you let them be conquered by other nations.
31 And yet, because your mercy is great,
you did not forsake or destroy them.
You are a gracious and merciful God!
32 “O God, our God, how great you are!
How terrifying, how powerful!
You faithfully keep your covenant promises.
From the time when Assyrian kings oppressed us,
even till now, how much we have suffered!
Our kings, our leaders, our priests and prophets,
our ancestors, and all our people have suffered.
Remember how much we have suffered!
33 You have done right to punish us;
you have been faithful, even though we have sinned.
34 Our ancestors, our kings, leaders, and priests
have not kept your Law.
They did not listen to your commands and warnings.
35 With your blessing, kings ruled your people
when they lived in the broad, fertile land you gave them;
but they failed to turn from sin and serve you.
36 And now we are slaves in the land that you gave us,
this fertile land which gives us food.
37 What the land produces goes to the kings
that you put over us because we sinned.
They do as they please with us and our livestock,
and we are in deep distress!”
The People Sign an Agreement
38 Because of all that has happened, we, the people of Israel, hereby make a solemn written agreement, and our leaders, our Levites, and our priests put their seals to it.
1 Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti, un ar zemi uz galvas. 2 Un Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus. 3 Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. 4 Uz levītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie Tā Kunga, sava Dieva. 5 Pēc tam levīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un Petahja teica šādu uzrunu: "Teiciet un slavējiet To Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē Tavas godības Vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai! 6 Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz! 7 Tu esi Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābrāmu, un Tu izvedi viņu no kaldeju Ūras un devi viņam vārdu Ābrahāms; 8 un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un girgasiešu zemi, un Tu turēji Savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs! 9 Un, kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras, 10 tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies augstprātīgi pret viņiem, un Tu darīji Sev Vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai. 11 Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos. 12 Dienā Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un naktī ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu, pa kuru viņiem jāiet. 13 Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm, un devi viņiem taisnas tiesas, patiesu bauslību, labus likumus un pavēles. 14 Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu. 15 Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot. 16 Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm. 17 Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja Tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti 18 pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: "Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!" Un, kaut arī viņi Tevi smagi nicināja un paļāja, 19 tad tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet. 20 Tu devi Savu labo Garu, lai viņus mācītu, un Savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs. 21 Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka. 22 Un Tu devi viņiem ķēniņu valstis un tautas un iedalīji tās viņiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sihona zemi un Basanas ķēniņa Ogas zemi. 23 Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kuru Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kuru Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji ietu un to iemantotu. 24 Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, šīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas. 25 Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis, un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni, un līksmojās Tavā lielā labsirdībā. 26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru Tavai bauslībai; viņi nokāva Tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis; viņi Tevi smagi nicināja un paļāja. 27 Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un Savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas. 28 Bet, tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu Tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā, tā ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi Savā lielajā žēlastībā. 29 Un, kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie Savas bauslības, tomēr viņi rīkojās stūrgalvīgi un neklausīja Tavām pavēlēm un grēkoja pret Tavām tiesām, kuras ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un viņi neklausīja Tev. 30 Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar Savu Garu, ar Saviem praviešiem to viņiem darot zināmu, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus citu zemju tautu rokā. 31 Tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs. 32 Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai Tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu Tavu tautu no Asīrijas ķēniņu dienām līdz šai dienai. 33 Tomēr Tu esi taisns visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums uzticību, bet mēs esam rīkojušies bezdievīgi. 34 Arī mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav pildījuši Tavu bauslību un nav ievērojuši Tavas pavēles un liecības, kuras Tu esi devis viņiem. 35 Tā kā viņi savā valstī un Tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem, 36 tad, lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, - lūk, tajā mēs tagad esam vergi! 37 Un tās bagātīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!"
