The Prophet Micaiah Warns Ahab
(2 Chronicles 18.2-27)1 There was peace between Israel and Syria for the next two years, 2 but in the third year King Jehoshaphat of Judah went to see King Ahab of Israel.
3 Ahab asked his officials, “Why is it that we have not done anything to get back Ramoth in Gilead from the king of Syria? It belongs to us!” 4 And Ahab asked Jehoshaphat, “Will you go with me to attack Ramoth?”
“I am ready when you are,” Jehoshaphat answered, “and so are my soldiers and my cavalry. 5 But first let's consult the Lord.”
6 So Ahab called in the prophets, about four hundred of them, and asked them, “Should I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack it,” they answered. “The Lord will give you victory.”
7 But Jehoshaphat asked, “Isn't there another prophet through whom we can consult the Lord?”
8 Ahab answered, “There is one more, Micaiah son of Imlah. But I hate him because he never prophesies anything good for me; it's always something bad.”
“You shouldn't say that!” Jehoshaphat replied.
9 Then Ahab called in a court official and told him to go and get Micaiah at once.
10 The two kings, dressed in their royal robes, were sitting on their thrones at the threshing place just outside the gate of Samaria, and all the prophets were prophesying in front of them. 11 One of them, Zedekiah son of Chenaanah, made iron horns and said to Ahab, “This is what the Lord says: ‘With these you will fight the Syrians and totally defeat them.’” 12 All the other prophets said the same thing. “March against Ramoth and you will win,” they said. “The Lord will give you victory.”
13 Meanwhile, the official who had gone to get Micaiah said to him, “All the other prophets have prophesied success for the king, and you had better do the same.”
14 But Micaiah answered, “By the living Lord I promise that I will say what he tells me to!”
15 When he appeared before King Ahab, the king asked him, “Micaiah, should King Jehoshaphat and I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack!” Micaiah answered. “Of course you'll win. The Lord will give you victory.”
16 But Ahab replied, “When you speak to me in the name of the Lord, tell the truth! How many times do I have to tell you that?”
17 Micaiah answered, “I can see the army of Israel scattered over the hills like sheep without a shepherd. And the Lord said, ‘These men have no leader; let them go home in peace.’”
18 Ahab said to Jehoshaphat, “Didn't I tell you that he never prophesies anything good for me? It's always something bad!”
19 Micaiah went on: “Now listen to what the Lord says! I saw the Lord sitting on his throne in heaven, with all his angels standing beside him. 20 The Lord asked, ‘Who will deceive Ahab so that he will go and be killed at Ramoth?’ Some of the angels said one thing, and others said something else, 21 until a spirit stepped forward, approached the Lord, and said, ‘I will deceive him.’ 22 ‘How?’ the Lord asked. The spirit replied, ‘I will go and make all of Ahab's prophets tell lies.’ The Lord said, ‘Go and deceive him. You will succeed.’”
23 And Micaiah concluded: “This is what has happened. The Lord has made these prophets of yours lie to you. But he himself has decreed that you will meet with disaster!”
24 Then the prophet Zedekiah went up to Micaiah, slapped his face, and asked, “Since when did the Lord's spirit leave me and speak to you?”
25 “You will find out when you go into some back room to hide,” Micaiah replied.
26 Then King Ahab ordered one of his officers, “Arrest Micaiah and take him to Amon, the governor of the city, and to Prince Joash. 27 Tell them to throw him in prison and to put him on bread and water until I return safely.”
28 “If you return safely,” Micaiah exclaimed, “then the Lord has not spoken through me!” And he added, “Listen, everyone, to what I have said!”
The Death of Ahab
(2 Chronicles 18.28-34)29 Then King Ahab of Israel and King Jehoshaphat of Judah went to attack the city of Ramoth in Gilead. 30 Ahab said to Jehoshaphat, “As we go into battle, I will disguise myself, but you wear your royal garments.” So the king of Israel went into battle in disguise.
31 The king of Syria had ordered his thirty-two chariot commanders to attack no one else except the king of Israel. 32 So when they saw King Jehoshaphat, they all thought that he was the king of Israel, and they turned to attack him. But when he cried out, 33 they realized that he was not the king of Israel, and they stopped their attack. 34 By chance, however, a Syrian soldier shot an arrow which struck King Ahab between the joints of his armor. “I'm wounded!” he cried out to his chariot driver. “Turn around and pull out of the battle!”
35 While the battle raged on, King Ahab remained propped up in his chariot, facing the Syrians. The blood from his wound ran down and covered the bottom of the chariot, and at evening he died. 36 Near sunset the order went out through the Israelite ranks: “Each of you go back to your own country and city!”
37 So died King Ahab. His body was taken to Samaria and buried. 38 His chariot was cleaned up at the pool of Samaria, where dogs licked up his blood and prostitutes washed themselves, as the Lord had said would happen.
39 Everything else that King Ahab did, including an account of his palace decorated with ivory and of all the cities he built, is recorded in The History of the Kings of Israel. 40 At his death his son Ahaziah succeeded him as king.
King Jehoshaphat of Judah
(2 Chronicles 20.31—21.1)41 In the fourth year of the reign of King Ahab of Israel, Jehoshaphat son of Asa became king of Judah 42 at the age of thirty-five, and he ruled in Jerusalem for twenty-five years. His mother was Azubah, the daughter of Shilhi. 43 Like his father Asa before him, he did what was right in the sight of the Lord; but the places of worship were not destroyed, and the people continued to offer sacrifices and burn incense there. 44 Jehoshaphat made peace with the king of Israel.
45 Everything else that Jehoshaphat did, all his bravery and his battles, are recorded in The History of the Kings of Judah. 46 He got rid of all the male and female prostitutes serving at the pagan altars who were still left from the days of his father Asa.
47 The land of Edom had no king; it was ruled by a deputy appointed by the king of Judah.
48 King Jehoshaphat had ocean-going ships built to sail to the land of Ophir for gold; but they were wrecked at Eziongeber and never sailed. 49 Then King Ahaziah of Israel offered to let his men sail with Jehoshaphat's men, but Jehoshaphat refused the offer.
50 Jehoshaphat died and was buried in the royal tombs in David's City, and his son Jehoram succeeded him as king.
King Ahaziah of Israel
51 In the seventeenth year of the reign of King Jehoshaphat of Judah, Ahaziah son of Ahab became king of Israel, and he ruled in Samaria for two years. 52 He sinned against the Lord, following the wicked example of his father Ahab, his mother Jezebel, and King Jeroboam, who had led Israel into sin. 53 He worshiped and served Baal, and like his father before him, he aroused the anger of the Lord, the God of Israel.
1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu. 2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa. 3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: "Vai jūs zināt, ka Gileādas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?" 4 Un viņš vaicāja Jošafatam: "Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēļ?" Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: "Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai - kā tavai tautai, maniem zirgiem - kā taviem zirgiem." 5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: "Jel pajautā tomēr, kāds ir Tā Kunga prāts?" 6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, ap četri simti vīru, un jautāja viņiem: "Vai man iet karot Gileādas Ramotas dēļ vai man neiet?" Un tie sacīja: "Dodies kalnup, jo Tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā." 7 Bet Jošafats jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kuru mēs varētu izjautāt?" 8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir gan vēl viens vīrs, caur kuru var To Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību devis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Miha, Imlas dēls." Bet Jošafats teica: "Lai ķēniņš tā nerunā!" 9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no ierēdņiem un sacīja: "Steidzies atvest Mihu, Imlas dēlu." 10 Kad Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklāta laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši deva praviešu liecības to priekšā, 11 tad Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: "Tā saka Tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!" 12 Un visi pravieši pravietoja, tā sacīdami: "Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā." 13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Mihu, sacīja tam, teikdams: "Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!" 14 Bet Miha sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!" 15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: "Miha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā vai neiet?" Un tas sacīja: "Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 16 Bet ķēniņš sacīja tam: "Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība Tā Kunga Vārdā." 17 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā!" 18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?" 19 Bet Miha turpināja: "Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē. 20 Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? - Un viens runāja šā, bet otrs tā, 21 kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. - Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā? 22 Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. - Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā. 23 Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu." 24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?" 25 Un Miha sacīja: "Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos." 26 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa 27 un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ." 28 Bet Miha sacīja: "Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis." Un viņš arī sacīja: "Klausaities, visi ļaudis!" 29 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes." Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā. 31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem - tādu tam bija trīsdesmit divi - pavēlējis un teicis: "Necīnieties ne ar mazu, ne ar lielu, bet tikai pret Israēla ķēniņu vien!" 32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, - un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats brēca. 33 Kad ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam. 34 Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!" 35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas. 36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: "Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!" 37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts. 38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis. 39 Un, kas vēl stāstāms par Ahabu un viss, ko viņš ir darījis, ziloņkaula nams, kuru tas taisījis, un visas pilsētas, kuras viņš uzcēlis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 40 Un Ahabs gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. 41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Jūdu. 42 Un Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Šilhija meita. 43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns Tā Kunga acīs. 44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas, vēl arvien tauta gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz tām augstienēm. 45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu. 46 Un, kas vēl stāstāms par Jošafatu un visi viņa varoņdarbi, kādus viņš veica un kā viņš karojis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 47 Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem. 48 Edomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks. 49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tie tur nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra. 50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: "Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!" Bet Jošafats to nevēlējās. 51 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem, un tas tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 52 Un Ahasja, Ahaba dēls, kļuva Israēla ķēniņš Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. Un tas valdīja pār Israēlu divus gadus. 53 Un viņš darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. 54 Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja To Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.
