Comfort in Time of Distress
1 I cry aloud to God;
I cry aloud, and he hears me.
2 In times of trouble I pray to the Lord;
all night long I lift my hands in prayer,
but I cannot find comfort.
3 When I think of God, I sigh;
when I meditate, I feel discouraged.
4 He keeps me awake all night;
I am so worried that I cannot speak.
5 I think of days gone by
and remember years of long ago.
6 I spend the night in deep thought;
I meditate, and this is what I ask myself:
7 “Will the Lord always reject us?
Will he never again be pleased with us?
8 Has he stopped loving us?
Does his promise no longer stand?
9 Has God forgotten to be merciful?
Has anger taken the place of his compassion?”
10 Then I said, “What hurts me most is this—
that God is no longer powerful.”
11 I will remember your great deeds, Lord;
I will recall the wonders you did in the past.
12 I will think about all that you have done;
I will meditate on all your mighty acts.
13 Everything you do, O God, is holy.
No god is as great as you.
14 You are the God who works miracles;
you showed your might among the nations.
15 By your power you saved your people,
the descendants of Jacob and of Joseph.
16 When the waters saw you, O God, they were afraid,
and the depths of the sea trembled.
17 The clouds poured down rain;
thunder crashed from the sky,
and lightning flashed in all directions.
18 The crash of your thunder rolled out,
and flashes of lightning lit up the world;
the earth trembled and shook.
19 You walked through the waves;
you crossed the deep sea,
but your footprints could not be seen.
20 You led your people like a shepherd,
with Moses and Aaron in charge.
Dievbijīgo kārdināšana un iepriecināšana
1 Asafa dziesma jedutuniešu dziedātāju vadonim. 2 Es piesaucu skaļā balsī Dievu un kliedzu pēc Viņa, es saucu Dievu, un Viņš klausās uz mani! 3 Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. Mana roka ir naktī izstiepta un nepagurst, mana dvēsele atsakās no iepriecinājuma. 4 Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela.) 5 Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt. 6 Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus. 7 Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā: 8 vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs? 9 Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm? 10 Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.) 11 Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies. 12 Es tad pieminu Tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnuma darbus kopš senseniem laikiem. 13 Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari. 14 Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs? 15 Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku. 16 Ar Savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis Savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. (Sela.) 17 Tevi redzēja ūdeņi, Dievs, ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, jā, pat dziļumi iztrūcinājās un sakūlās bangainās grīstīs. 18 Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu. 19 Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. 20 Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dziļumiem Tava teka, bet nemaz nebija manāmas Tavas pēdas. 21 Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.
