The People Complain
1 All night long the people cried out in distress. 2 They complained against Moses and Aaron, and said, “It would have been better to die in Egypt or even here in the wilderness! 3 Why is the Lord taking us into that land? We will be killed in battle, and our wives and children will be captured. Wouldn't it be better to go back to Egypt?” 4 So they said to one another, “Let's choose a leader and go back to Egypt!”
5 Then Moses and Aaron bowed to the ground in front of all the people. 6 And Joshua son of Nun and Caleb son of Jephunneh, two of the spies, tore their clothes in sorrow 7 and said to the people, “The land we explored is an excellent land. 8 If the Lord is pleased with us, he will take us there and give us that rich and fertile land. 9 Do not rebel against the Lord and don't be afraid of the people who live there. We will conquer them easily. The Lord is with us and has defeated the gods who protected them; so don't be afraid.” 10 The whole community was threatening to stone them to death, but suddenly the people saw the dazzling light of the Lord's presence appear over the Tent.
Moses Prays for the People
11 The Lord said to Moses, “How much longer will these people reject me? How much longer will they refuse to trust in me, even though I have performed so many miracles among them? 12 I will send an epidemic and destroy them, but I will make you the father of a nation that is larger and more powerful than they are!”
13 But Moses said to the Lord, “You brought these people out of Egypt by your power. When the Egyptians hear what you have done to your people, 14 they will tell it to the people who live in this land. These people have already heard that you, Lord, are with us, that you appear in plain sight when your cloud stops over us, and that you go before us in a pillar of cloud by day and a pillar of fire by night. 15 Now if you kill all your people, the nations who have heard of your fame will say 16 that you killed your people in the wilderness because you were not able to bring them into the land you promised to give them. 17 So now, Lord, I pray, show us your power and do what you promised when you said, 18 ‘I, the Lord, am not easily angered, and I show great love and faithfulness and forgive sin and rebellion. Yet I will not fail to punish children and grandchildren to the third and fourth generation for the sins of their parents.’ 19 And now, Lord, according to the greatness of your unchanging love, forgive, I pray, the sin of these people, just as you have forgiven them ever since they left Egypt.”
20 The Lord answered, “I will forgive them, as you have asked. 21 But I promise that as surely as I live and as surely as my presence fills the earth, 22 none of these people will live to enter that land. They have seen the dazzling light of my presence and the miracles that I performed in Egypt and in the wilderness, but they have tried my patience over and over again and have refused to obey me. 23 They will never enter the land which I promised to their ancestors. None of those who have rejected me will ever enter it. 24 But because my servant Caleb has a different attitude and has remained loyal to me, I will bring him into the land which he explored, and his descendants will possess the land 25 in whose valleys the Amalekites and the Canaanites now live. Turn back tomorrow and go into the wilderness in the direction of the Gulf of Aqaba.”
The Lord Punishes the People for Complaining
26 The Lord said to Moses and Aaron, 27 “How much longer are these wicked people going to complain against me? I have heard enough of these complaints! 28 Now give them this answer: ‘I swear that as surely as I live, I will do to you just what you have asked. I, the Lord, have spoken. 29 You will die and your corpses will be scattered across this wilderness. Because you have complained against me, none of you over twenty years of age will enter that land. 30 I promised to let you live there, but not one of you will, except Caleb and Joshua. 31 You said that your children would be captured, but I will bring them into the land that you rejected, and it will be their home. 32 You will die here in this wilderness. 33 Your children will wander in the wilderness for forty years, suffering for your unfaithfulness, until the last one of you dies. 34 You will suffer the consequences of your sin for forty years, one year for each of the forty days you spent exploring the land. You will know what it means to have me against you! 35 I swear that I will do this to you wicked people who have gathered together against me. Here in the wilderness every one of you will die. I, the Lord, have spoken.’”
36-37 The men Moses had sent to explore the land brought back a false report which caused the people to complain against the Lord. And so the Lord struck them with a disease, and they died. 38 Of the twelve spies only Joshua and Caleb survived.
The First Attempt to Invade the Land
(Deuteronomy 1.41-46)39 When Moses told the Israelites what the Lord had said, they mourned bitterly. 40 Early the next morning they started out to invade the hill country, saying, “Now we are ready to go to the place which the Lord told us about. We admit that we have sinned.”
41 But Moses said, “Then why are you disobeying the Lord now? You will not succeed! 42 Don't go. The Lord is not with you, and your enemies will defeat you. 43 When you face the Amalekites and the Canaanites, you will die in battle; the Lord will not be with you, because you have refused to follow him.”
44 Yet they still dared to go up into the hill country, even though neither the Lord's Covenant Box nor Moses left the camp. 45 Then the Amalekites and the Canaanites who lived there attacked and defeated them, and pursued them as far as Hormah.
1 Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. 2 Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu, un visa draudze viņiem pārmeta: "Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! 3 Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?" 4 Un tie runāja cits uz citu: "Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!" 5 Tad Mozus un Ārons nokrita uz sava vaiga pie zemes visas sapulcētās Israēla bērnu draudzes priekšā. 6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem, saplēsa savas drēbes, 7 un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: "Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! 8 Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. 9 Tikai jūs paši nesacelieties pret To Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!" 10 Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet Tā Kunga godība parādījās Saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā. 11 Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis? 12 Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!" 13 Bet Mozus sacīja Tam Kungam: "Ēģip-tieši ir dzirdējuši, ka Tu ar Savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus, 14 un ir to sacījuši šīs zemes iedzīvotājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, ak, Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu ej viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī. 15 Un, ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, tad tautas, kas Tavu slavu dzirdējušas, sacītu: 16 tāpēc, ka Tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī! 17 Bet nedari tā, liec Savam spēkam augt, ak, Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams: 18 Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.- 19 Tā piedod, lūdzams, šīs tautas pārkāpumus pēc Savas lielās žēlastības, un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!" 20 Un Tas Kungs sacīja: "Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis. 21 Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, Tā Kunga godība piepildīs visu zemi; 22 visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet, kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami Manai balsij, 23 tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt! 24 Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos; 25 bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rīt griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!" 26 Un Tas Kungs sacīja Mozum un Āronam, teikdams: 27 "Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret Mani. 28 Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši! 29 Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem, tas ir, tiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši. 30 Jums nebūs ieiet tanī zemē, pār kuru Es esmu pacēlis Savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam. 31 Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu,- tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši; 32 bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, 33 un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklību, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. 34 Pēc četrdesmit dienu skaita - tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi -, ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos! 35 Es esmu Tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir vienojušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie arī mirs!" 36 Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei, 37 šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē Tā Kunga priekšā. 38 Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi. 39 Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās. 40 Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: "Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis, jo mēs esam grēkojuši." 41 Bet Mozus sacīja: "Kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies! 42 Neejiet uz augšu, jo Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, 43 jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no Tā Kunga atkāpušies, tāpēc Tas Kungs nav vairs jūsu vidū!" 44 Un tomēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. 45 Tad amalekieši un kānaānieši, kas tajos kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai.
