The War against the Amalekites
1 Two days later David and his men arrived back at Ziklag. The Amalekites had raided southern Judah and attacked Ziklag. They had burned down the town 2 and captured all the women; they had not killed anyone, but had taken everyone with them when they left. 3 When David and his men arrived, they found that the town had been burned down and that their wives, sons, and daughters had been carried away. 4 David and his men started crying and did not stop until they were completely exhausted. 5 Even David's two wives, Ahinoam and Abigail, had been taken away.
6 David was now in great trouble, because his men were all very bitter about losing their children, and they were threatening to stone him; but the Lord his God gave him courage. 7 David said to the priest Abiathar son of Ahimelech, “Bring me the ephod,” and Abiathar brought it to him. 8 David asked the Lord, “Shall I go after those raiders? And will I catch them?”
He answered, “Go after them; you will catch them and rescue the captives.”
9 So David and his six hundred men started out, and when they arrived at Besor Brook, some of them stayed there. 10 David continued on his way with four hundred men; the other two hundred men were too tired to cross the brook and so stayed behind. 11 The men with David found a young Egyptian out in the country and brought him to David. They gave him some food and water, 12 some dried figs, and two bunches of raisins. After he had eaten, his strength returned; he had not had anything to eat or drink for three full days. 13 David asked him, “Who is your master, and where are you from?”
“I am an Egyptian, the slave of an Amalekite,” he answered. “My master left me behind three days ago because I got sick. 14 We had raided the territory of the Cherethites in the southern part of Judah and the territory of the clan of Caleb, and we burned down Ziklag.”
15 “Will you lead me to those raiders?” David asked him.
He answered, “I will if you promise me in God's name that you will not kill me or hand me over to my master.” 16 And he led David to them.
The raiders were scattered all over the place, eating, drinking, and celebrating because of the enormous amount of loot they had captured from Philistia and Judah. 17 At dawn the next day David attacked them and fought until evening. Except for four hundred young men who mounted camels and got away, none of them escaped. 18 David rescued everyone and everything the Amalekites had taken, including his two wives; 19 nothing at all was missing. David got back all his men's sons and daughters, and all the loot the Amalekites had taken. 20 He also recovered all the flocks and herds; his men drove all the livestock in front of them and said, “This belongs to David!”
21 Then David went back to the two hundred men who had been too weak to go with him and had stayed behind at Besor Brook. They came forward to meet David and his men, and David went up to them and greeted them warmly. 22 But some mean and worthless men who had gone with David said, “They didn't go with us, and so we won't give them any of the loot. They can take their wives and children and go away.”
23 But David answered, “My brothers, you can't do this with what the Lord has given us! He kept us safe and gave us victory over the raiders. 24 No one can agree with what you say! All must share alike: whoever stays behind with the supplies gets the same share as the one who goes into battle.” 25 David made this a rule, and it has been followed in Israel ever since.
26 When David returned to Ziklag, he sent part of the loot to his friends, the leaders of Judah, with the message, “Here is a present for you from the loot we took from the Lord's enemies.” 27 He sent it to the people in Bethel, to the people in Ramah in the southern part of Judah, and to the people in the towns of Jattir, 28 Aroer, Siphmoth, Eshtemoa, 29 and Racal; to the clan of Jerahmeel, to the Kenites, 30 and to the people in the towns of Hormah, Borashan, Athach, 31 and Hebron. He sent it to all the places where he and his men had roamed.
1 Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši. 2 Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu. 3 Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un viņu meitas bija aizvesti gūstā, 4 tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt. 5 Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā. 6 Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu. 7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: "Atnes man šurp efodu!" Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu. 8 Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?" Un Viņš tam atbildēja: "Jā, vajā viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!" 9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru. 10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un palika turpat. 11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni. 12 Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un, tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis. 13 Tad Dāvids tam jautāja: "Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims. 14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni." 15 Un Dāvids tam jautāja: "Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?" Un viņš tam atbildēja: "Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka." 16 Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes. 17 Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus. 18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. 19 Un no tiem netrūka neviena - ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to visu Dāvids atguva atpakaļ. 20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: "Šis ir Dāvida laupījums!" 21 Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem klājas. 22 Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: "Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!" 23 Bet Dāvids sacīja: "Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. 24 Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, - tie kopīgi lai dalās!" 25 Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai. 26 Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: "Redzi, še jums dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!" 27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā, 28 un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā, 29 un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās, 30 un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā, 31 tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
