Goliath Challenges the Israelites
1 The Philistines gathered for battle in Socoh, a town in Judah; they camped at a place called Ephes Dammim, between Socoh and Azekah. 2 Saul and the Israelites assembled and camped in Elah Valley, where they got ready to fight the Philistines. 3 The Philistines lined up on one hill and the Israelites on another, with a valley between them.
4 A man named Goliath, from the city of Gath, came out from the Philistine camp to challenge the Israelites. He was over nine feet tall 5 and wore bronze armor that weighed about 125 pounds and a bronze helmet. 6 His legs were also protected by bronze armor, and he carried a bronze javelin slung over his shoulder. 7 His spear was as thick as the bar on a weaver's loom, and its iron head weighed about fifteen pounds. A soldier walked in front of him carrying his shield. 8 Goliath stood and shouted at the Israelites, “What are you doing there, lined up for battle? I am a Philistine, you slaves of Saul! Choose one of your men to fight me. 9 If he wins and kills me, we will be your slaves; but if I win and kill him, you will be our slaves. 10 Here and now I challenge the Israelite army. I dare you to pick someone to fight me!” 11 When Saul and his men heard this, they were terrified.
David in Saul's Camp
12 David was the son of Jesse, who was an Ephrathite from Bethlehem in Judah. Jesse had eight sons, and at the time Saul was king, he was already a very old man. 13 His three oldest sons had gone with Saul to war. The oldest was Eliab, the next was Abinadab, and the third was Shammah. 14 David was the youngest son, and while the three oldest brothers stayed with Saul, 15 David would go back to Bethlehem from time to time, to take care of his father's sheep.
16 Goliath challenged the Israelites every morning and evening for forty days.
17 One day Jesse said to David, “Take a half-bushel of this roasted grain and these ten loaves of bread, and hurry with them to your brothers in the camp. 18 And take these ten cheeses to the commanding officer. Find out how your brothers are getting along and bring back something to show that you saw them and that they are well. 19 King Saul, your brothers, and all the other Israelites are in Elah Valley fighting the Philistines.”
20 David got up early the next morning, left someone else in charge of the sheep, took the food, and went as Jesse had told him to. He arrived at the camp just as the Israelites were going out to their battle line, shouting the war cry. 21 The Philistine and the Israelite armies took positions for battle, facing each other. 22 David left the food with the officer in charge of the supplies, ran to the battle line, went to his brothers, and asked how they were getting along. 23 As he was talking with them, Goliath came forward and challenged the Israelites as he had done before. And David heard him. 24 When the Israelites saw Goliath, they ran away in terror. 25 “Look at him!” they said to each other. “Listen to his challenge! King Saul has promised to give a big reward to the man who kills him; the king will also give him his daughter to marry and will not require his father's family to pay taxes.”
26 David asked the men who were near him, “What will the man get who kills this Philistine and frees Israel from this disgrace? After all, who is this heathen Philistine to defy the army of the living God?” 27 They told him what would be done for the man who killed Goliath.
28 Eliab, David's oldest brother, heard David talking to the men. He became angry with David and said, “What are you doing here? Who is taking care of those sheep of yours out there in the wilderness? You smart aleck, you! You just came to watch the fighting!”
29 “Now what have I done?” David asked. “Can't I even ask a question?” 30 He turned to another man and asked him the same question, and every time he asked, he got the same answer.
31 Some men heard what David had said, and they told Saul, who sent for him. 32 David said to Saul, “Your Majesty, no one should be afraid of this Philistine! I will go and fight him.”
33 “No,” answered Saul. “How could you fight him? You're just a boy, and he has been a soldier all his life!”
34 “Your Majesty,” David said, “I take care of my father's sheep. Any time a lion or a bear carries off a lamb, 35 I go after it, attack it, and rescue the lamb. And if the lion or bear turns on me, I grab it by the throat and beat it to death. 36 I have killed lions and bears, and I will do the same to this heathen Philistine, who has defied the army of the living God. 37 The Lord has saved me from lions and bears; he will save me from this Philistine.”
“All right,” Saul answered. “Go, and the Lord be with you.” 38 He gave his own armor to David for him to wear: a bronze helmet, which he put on David's head, and a coat of armor. 39 David strapped Saul's sword over the armor and tried to walk, but he couldn't, because he wasn't used to wearing them. “I can't fight with all this,” he said to Saul. “I'm not used to it.” So he took it all off. 40 He took his shepherd's stick and then picked up five smooth stones from the stream and put them in his bag. With his sling ready, he went out to meet Goliath.
David Defeats Goliath
41 The Philistine started walking toward David, with his shield bearer walking in front of him. He kept coming closer, 42 and when he got a good look at David, he was filled with scorn for him because he was just a nice, good-looking boy. 43 He said to David, “What's that stick for? Do you think I'm a dog?” And he called down curses from his god on David. 44 “Come on,” he challenged David, “and I will give your body to the birds and animals to eat.”
45 David answered, “You are coming against me with sword, spear, and javelin, but I come against you in the name of the Lord Almighty, the God of the Israelite armies, which you have defied. 46 This very day the Lord will put you in my power; I will defeat you and cut off your head. And I will give the bodies of the Philistine soldiers to the birds and animals to eat. Then the whole world will know that Israel has a God, 47 and everyone here will see that the Lord does not need swords or spears to save his people. He is victorious in battle, and he will put all of you in our power.”
48 Goliath started walking toward David again, and David ran quickly toward the Philistine battle line to fight him. 49 He reached into his bag and took out a stone, which he slung at Goliath. It hit him on the forehead and broke his skull, and Goliath fell face downward on the ground. 50 And so, without a sword, David defeated and killed Goliath with a sling and a stone! 51 He ran to him, stood over him, took Goliath's sword out of its sheath, and cut off his head and killed him.
When the Philistines saw that their hero was dead, they ran away. 52 The men of Israel and Judah shouted and ran after them, pursuing them all the way to Gath and to the gates of Ekron. The Philistines fell wounded all along the road that leads to Shaaraim, as far as Gath and Ekron. 53 When the Israelites came back from pursuing the Philistines, they looted their camp. 54 David got Goliath's head and took it to Jerusalem, but he kept Goliath's weapons in his own tent.
David Is Presented to Saul
55 When Saul saw David going out to fight Goliath, he asked Abner, the commander of his army, “Abner, whose son is he?”
“I have no idea, Your Majesty,” Abner answered.
56 “Then go and find out,” Saul ordered.
57 So when David returned to camp after killing Goliath, Abner took him to Saul. David was still carrying Goliath's head. 58 Saul asked him, “Young man, whose son are you?”
“I am the son of your servant Jesse from Bethlehem,” David answered.
1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" 10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" 11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. 12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. 13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. 14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, 15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. 16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. 17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. 18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." 19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. 20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. 21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. 22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. 25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" 26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" 27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." 28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." 29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." 30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. 31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. 32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" 33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." 34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" 37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" 38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" 45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" 48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. 55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" 56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" 57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. 58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
