God Will Punish Syria and Israel
1 The Lord said, “Damascus will not be a city any longer; it will be only a pile of ruins. 2 The cities of Syria will be deserted forever. They will be a pasture for sheep and cattle, and no one will drive them away. 3 Israel will be defenseless, and Damascus will lose its independence. Those Syrians who survive will be in disgrace like the people of Israel. I, the Lord Almighty, have spoken.”
4 The Lord said, “A day is coming when Israel's greatness will come to an end, and its wealth will be replaced by poverty. 5 Israel will be like a field where the grain has been cut and harvested, as desolate as a field in Rephaim Valley when it has been picked bare. 6 Only a few people will survive, and Israel will be like an olive tree from which all the olives have been picked except two or three at the very top, or a few that are left on the lower branches. I, the Lord God of Israel, have spoken.”
7 When that day comes, people will turn for help to their Creator, the holy God of Israel. 8 They will no longer rely on the altars they made with their own hands, or trust in their own handiwork—symbols of the goddess Asherah and altars for burning incense.
9 When that day comes, well-defended cities will be deserted and left in ruins like the cities that the Hivites and the Amorites abandoned as they fled from the people of Israel.
10 Israel, you have forgotten the God who rescues you and protects you like a mighty rock. Instead, you plant sacred gardens in order to worship a foreign god. 11 But even if they sprouted and blossomed the very morning you planted them, there would still be no harvest. There would be only trouble and incurable pain.
Enemy Nations Are Defeated
12 Powerful nations are in commotion with a sound like the roar of the sea, like the crashing of huge waves. 13 The nations advance like rushing waves, but God reprimands them and they retreat, driven away like dust on a mountainside, like straw in a whirlwind. 14 At evening they cause terror, but by morning they are gone. That is the fate of everyone who plunders our land.
1 Spriedums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze! 2 Arojiešu pilsētas būs atstātas, ļaužu pamestas, ganāmpulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti. 3 Beigas ir Efraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un sīriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, saka Tas Kungs Cebaots. 4 Tanī dienā notiks, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā miesa nonīks. 5 Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā. 6 Un tur kaut kas paglābtos vēl otram ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divas trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, saka Tas Kungs, Israēla Dievs. 7 Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto. 8 Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, elku kokiem un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši. 9 Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums. 10 Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos svešzemju vīnakokiem; 11 tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec saviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā. 12 Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi! 13 Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā. 14 Vakarā uznāk bailes; un, pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds ir mūsu postītāju liktenis!
