Punishment, Repentance, and Hope
1 I am one who knows what it is to be punished by God.
2 He drove me deeper and deeper into darkness
3 And beat me again and again with merciless blows.
4 He has left my flesh open and raw, and has broken my bones.
5 He has shut me in a prison of misery and anguish.
6 He has forced me to live in the stagnant darkness of death.
7 He has bound me in chains; I am a prisoner with no hope of escape.
8 I cry aloud for help, but God refuses to listen;
9 I stagger as I walk; stone walls block me wherever I turn.
10 He waited for me like a bear; he pounced on me like a lion.
11 He chased me off the road, tore me to pieces, and left me.
12 He drew his bow and made me the target for his arrows.
13 He shot his arrows deep into my body.
14 People laugh at me all day long; I am a joke to them all.
15 Bitter suffering is all he has given me for food and drink.
16 He rubbed my face in the ground and broke my teeth on rocks.
17 I have forgotten what health and peace and happiness are.
18 I do not have much longer to live; my hope in the Lord is gone.
19 The thought of my pain, my homelessness, is bitter poison.
20 I think of it constantly, and my spirit is depressed.
21 Yet hope returns when I remember this one thing:
22 The Lord's unfailing love and mercy still continue,
23 Fresh as the morning, as sure as the sunrise.
24 The Lord is all I have, and so in him I put my hope.
25 The Lord is good to everyone who trusts in him,
26 So it is best for us to wait in patience—to wait for him to save us—
27 And it is best to learn this patience in our youth.
28 When we suffer, we should sit alone in silent patience;
29 We should bow in submission, for there may still be hope.
30 Though beaten and insulted, we should accept it all.
31 The Lord is merciful and will not reject us forever.
32 He may bring us sorrow, but his love for us is sure and strong.
33 He takes no pleasure in causing us grief or pain.
34 The Lord knows when our spirits are crushed in prison;
35 He knows when we are denied the rights he gave us;
36 When justice is perverted in court, he knows.
37 The will of the Lord alone is always carried out.
38 Good and evil alike take place at his command.
39 Why should we ever complain when we are punished for our sin?
40 Let us examine our ways and turn back to the Lord.
41 Let us open our hearts to God in heaven and pray,
42 “We have sinned and rebelled, and you, O Lord, have not forgiven us.
43 “You pursued us and killed us; your mercy was hidden by your anger,
44 By a cloud of fury too thick for our prayers to get through.
45 You have made us the garbage dump of the world.
46 “We are insulted and mocked by all our enemies.
47 We have been through disaster and ruin; we live in danger and fear.
48 My eyes flow with rivers of tears at the destruction of my people.
49 “My tears will pour out in a ceaseless stream
50 Until the Lord looks down from heaven and sees us.
51 My heart is grieved when I see what has happened to the women of the city.
52 “I was trapped like a bird by enemies who had no cause to hate me.
53 They threw me alive into a pit and closed the opening with a stone.
54 Water began to close over me, and I thought death was near.
55 “From the bottom of the pit, O Lord, I cried out to you,
56 And when I begged you to listen to my cry, you heard.
57 You answered me and told me not to be afraid.
58 “You came to my rescue, Lord, and saved my life.
59 Judge in my favor; you know the wrongs done against me.
60 You know how my enemies hate me and how they plot against me.
61 “You have heard them insult me, O Lord; you know all their plots.
62 All day long they talk about me and make their plans.
63 From morning till night they make fun of me.
64 “Punish them for what they have done, O Lord;
65 Curse them and fill them with despair!
66 Hunt them down and wipe them off the earth!”
1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. 2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. 3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu. 4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus. 5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. 6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. 7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās. 8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu. 9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas. 10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē. 11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu. 12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi. 13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs. 14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu. 15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. 16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos. 17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. 18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu. 19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. 20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī. 21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. 22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. 23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. 24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. 25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. 26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. 27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; 28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; 29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība, 30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. 31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: 32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, 33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus, 34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām 35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā, 36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu. 37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles 38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes? 39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! 40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga! 41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs: 42 mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi, 43 Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības. 44 Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri. 45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. 46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums. 47 Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts. 48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. 49 Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās, 50 kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās. 51 Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ. 52 Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla. 53 Tie apklusināja mani bedrē un meta akmeņus uz mani; 54 ūdeņi plūda pār manu galvu, un es domāju: nu esmu pagalam! 55 Tad es piesaucu, Kungs, Tavu Vārdu, no bedres dziļumiem. 56 Un Tu dzirdēji manu saucienu: neaizslēdz Savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā! 57 Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: "Nebīsties!" 58 Tu, Kungs, vadi manas dvēseles lietas, Tu glāb manu dzīvību. 59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Tiesā manu tiesu. 60 Tu redzi viņu atriebību un visus viņu nolūkus pret mani. 61 Ak, Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanu un visus viņu nolūkus pret mani, 62 manu pretinieku lūpas un valodas augu dienu. 63 Vai tie sēd vai ceļas, redzi, es - viņu apsmiekla dziesma. 64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, pēc viņu roku darba. 65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem! 66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem Tā Kunga debesīm.
