King Jehoahaz of Israel
1 In the twenty-third year of the reign of Joash son of Ahaziah as king of Judah, Jehoahaz son of Jehu became king of Israel, and he ruled in Samaria for seventeen years. 2 Like King Jeroboam before him, he sinned against the Lord and led Israel into sin; he never gave up his evil ways. 3 So the Lord was angry with Israel, and he allowed King Hazael of Syria and his son Benhadad to defeat Israel time after time. 4 Then Jehoahaz prayed to the Lord, and the Lord, seeing how harshly the king of Syria was oppressing the Israelites, answered his prayer. 5 The Lord sent Israel a leader, who freed them from the Syrians, and so the Israelites lived in peace, as before. 6 But they still did not give up the sins into which King Jeroboam had led Israel, but kept on committing them; and the image of the goddess Asherah remained in Samaria.
7 Jehoahaz had no armed forces left except fifty cavalry troops, ten chariots, and ten thousand foot soldiers, because the king of Syria had destroyed the rest, trampling them down like dust.
8 Everything else that Jehoahaz did and all his brave deeds are recorded in The History of the Kings of Israel. 9 He died and was buried in Samaria, and his son Jehoash succeeded him as king.
King Jehoash of Israel
10 In the thirty-seventh year of the reign of King Joash of Judah, Jehoash son of Jehoahaz became king of Israel, and he ruled in Samaria for sixteen years. 11 He too sinned against the Lord and followed the evil example of King Jeroboam, who had led Israel into sin. 12 Everything else that Jehoash did, including his bravery in the war against King Amaziah of Judah, is recorded in The History of the Kings of Israel. 13 Jehoash died and was buried in the royal tombs in Samaria, and his son Jeroboam II succeeded him as king.
The Death of Elisha
14 The prophet Elisha was sick with a fatal disease, and as he lay dying, King Jehoash of Israel went to visit him. “My father, my father!” he exclaimed as he wept. “You have been the mighty defender of Israel!”
15 “Get a bow and some arrows,” Elisha ordered him. Jehoash got them, 16 and Elisha told him to get ready to shoot. The king did so, and Elisha placed his hands on the king's hands. 17 Then, following the prophet's instructions, the king opened the window that faced toward Syria. “Shoot the arrow!” Elisha ordered. As soon as the king shot the arrow, the prophet exclaimed, “You are the Lord's arrow, with which he will win victory over Syria. You will fight the Syrians in Aphek until you defeat them.”
18 Then Elisha told the king to take the other arrows and strike the ground with them. The king struck the ground three times, and then stopped. 19 This made Elisha angry, and he said to the king, “You should have struck five or six times, and then you would have won complete victory over the Syrians; but now you will defeat them only three times.”
20 Elisha died and was buried.
Every year bands of Moabites used to invade the land of Israel. 21 One time during a funeral, one of those bands was seen, and the people threw the corpse into Elisha's tomb and ran off. As soon as the body came into contact with Elisha's bones, the man came back to life and stood up.
War between Israel and Syria
22 King Hazael of Syria oppressed the Israelites during all of Jehoahaz' reign, 23 but the Lord was kind and merciful to them. He would not let them be destroyed, but helped them because of his covenant with Abraham, Isaac, and Jacob. He has never forgotten his people.
24 At the death of King Hazael of Syria his son Benhadad became king. 25 Then King Jehoash of Israel defeated Benhadad three times and recaptured the cities that had been taken by Benhadad during the reign of Jehoahaz, the father of Jehoash.
1 Un divdesmit trešajā Joasa, Jūdas ķēniņa Ahasjas dēla, valdīšanas gadā, Joahass, Jehus dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja kā ķēniņš Samarijā septiņpadsmit gadus. 2 Arī viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās. 3 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben-Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku. 4 Bet, kad Joahass pielūdza To Kungu, tad Tas Kungs viņu paklausīja, jo Viņš ievēroja tās varmācības, ar kādām Aramas ķēniņš apspieda Israēlu. 5 Un Tas Kungs deva Israēlam glābēju, ka tie izglābās no aramiešu rokas, un Israēla bērni varēja atkal mierīgi dzīvot savās teltīs kā iepriekš. 6 Tomēr tie neatkāpās no Jerobeāma nama ierastiem grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, un staigāja šajos grēkos; pat Ašēra joprojām palika Samarijā. 7 Bet no Joahasa karavīru saimes nebija vairāk atlikušies kā tikai piecdesmit jātnieki un desmit kara rati, kā arī desmit tūkstoši kājnieku: Aramas ķēniņš bija tos nokāvis un padarījis tos līdzīgus pīšļiem, kas saminami. 8 Un, kas vēl stāstāms par Joahasu un viss, ko viņš ir darījis, un arī viņa varoņdarbi, - tas rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 9 Un Joahass gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Samarijā, un viņa dēls Joass kļuva ķēniņš viņa vietā. 10 Un Jūdas ķēniņa Joasa trīsdesmit septītajā valdīšanas gadā Joass, Joahasa dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā sešpadsmit gadus. 11 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot; viņš tajos staigāja. 12 Un, kas vēl stāstāms par Joasu un viss, ko viņš darījis, un arī viņa varoņdarbi, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 13 Kad Joass gūlās pie saviem tēviem, tad Jerobeāms sēdās viņa tronī, bet Joass tika apglabāts Samarijā pie Israēla ķēniņiem. 14 Un, kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš, lai viņu apraudzītu, un viņš raudāja tā priekšā un sauca: "Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un jātnieki!" 15 Tad Elīsa tam sacīja: "Atnes loku un bultas!" Un, kad viņš tam atnesa gan loku, gan bultas, 16 tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: "Uzvelc loku ar savu roku!" Kad viņš to izdarīja, tad Elīsa uzlika savu roku uz ķēniņa rokas 17 un sacīja: "Atver logu pret austrumiem!" Un viņš to atvēra. Un Elīsa sauca: "Šauj!" Un viņš izšāva. Tad Elīsa sacīja: "Tā ir Tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, tiekāms tu tos izdeldēsi!" 18 Un pēc tam viņš sacīja: "Ņem bultas!" Kad viņš bija bultas paņēmis, tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: "Sit ar tām zemi!" Un tas sita trīs reizes un apstājās. 19 Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: "Piecas reizes vai pat sešas reizes ja tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus kāvis, līdz būtu tos izdeldējis, bet nu tu sakausi aramiešus tikai trīs reizes!" 20 Un Elīsa nomira, un to apglabāja; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē. 21 Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās. 22 Un Aramas ķēniņš Hazaēls apspieda un nomāca Israēlu visu Joahasa valdīšanas laiku. 23 Tomēr Tas Kungs bija viņiem žēlīgs un apžēlojās par viņiem. Viņš tiem atkal izrādīja Savu laipnību, pieminēdams Savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, jo Viņš negribēja tos izdeldēt un atstumt no Sava vaiga līdz pat šim laikam. 24 Un, kad Aramas ķēniņš Hazaēls nomira, tad viņa dēls Ben-Hadads kļuva ķēniņš viņa vietā. 25 Tad Joass, Joahasa dēls, atkal atņēma Ben-Hadadam, Hazaēla dēlam, tās pilsētas, kuras tas karā bija atņēmis viņa tēvam Joahasam. Joass viņu sakāva trīs reizes un tā atguva atpakaļ Israēla pilsētas.
