A Prayer for Protection
1 With our own ears we have heard it, O God—
our ancestors have told us about it,
about the great things you did in their time,
in the days of long ago:
2 how you yourself drove out the heathen
and established your people in their land;
how you punished the other nations
and caused your own to prosper.
3 Your people did not conquer the land with their swords;
they did not win it by their own power;
it was by your power and your strength,
by the assurance of your presence,
which showed that you loved them.
4 You are my king and my God;
you give victory to your people,
5 and by your power we defeat our enemies.
6 I do not trust in my bow
or in my sword to save me;
7 but you have saved us from our enemies
and defeated those who hate us.
8 We will always praise you
and give thanks to you forever.
9 But now you have rejected us and let us be defeated;
you no longer march out with our armies.
10 You made us run from our enemies,
and they took for themselves what was ours.
11 You allowed us to be slaughtered like sheep;
you scattered us in foreign countries.
12 You sold your own people for a small price
as though they had little value.
13 Our neighbors see what you did to us,
and they mock us and laugh at us.
14 You have made us a joke among the nations;
they shake their heads at us in scorn.
15 I am always in disgrace;
I am covered with shame
16 from hearing the sneers and insults
of my enemies and those who hate me.
17 All this has happened to us,
even though we have not forgotten you
or broken the covenant you made with us.
18 We have not been disloyal to you;
we have not disobeyed your commands.
19 Yet you left us helpless among wild animals;
you abandoned us in deepest darkness.
20 If we had stopped worshiping our God
and prayed to a foreign god,
21 you would surely have discovered it,
because you know our secret thoughts.
22 But it is on your account that we are being killed all the time,
that we are treated like sheep to be slaughtered.
23 Wake up, Lord! Why are you asleep?
Rouse yourself! Don't reject us forever!
24 Why are you hiding from us?
Don't forget our suffering and trouble!
25 We fall crushed to the ground;
we lie defeated in the dust.
26 Come to our aid!
Because of your constant love save us!
Dieva atstāta cilvēka lūgšana
1 Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām. 2 Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās, ar paša roku. 3 Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties. 4 Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji! 5 Tu esi mans valdnieks, ak, Dievs, tas, kas sūta palīdzību Jēkabam! 6 Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus, Tava Vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim. 7 Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz, 8 bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem, un, kas mūs ienīst, tos Tu liec kaunā. 9 Par Dievu mēs līksmojam vienumēr, un Tavam Vārdam pateicamies mūžīgi. 10 Bet nu Tu mūs esi atstūmis un pametis kaunā, neesi gājis cīņā kopā ar mūsu karaspēku. 11 Tu liki mums atkāpties ienaidnieka priekšā un ļāvi ienaidniekam gūt laupījumu. 12 Kā avis Tu mūs esi atstājis nokaušanai un izkaisījis starp tautām. 13 Tu pārdevi Savu tautu par velti, neiegūdams par to nekādu samaksu. 14 Tu mūs noliec par apsmieklu mūsu kaimiņiem un par nievām un izsmieklu tiem, kas dzīvo mums visapkārt. 15 Tu mūs dari par zobgalīgu sakāmvārdu starp tautām, un svešas tautas par mums krata galvu. 16 Cauru dienu mans negods stāv man acu priekšā, un kauns apklāj manu vaigu, 17 jo man jādzird pēlēju un smējēju skaļās valodas un jāredz, ka mūs nīst un taisās mums atriebties. 18 Viss tas ir nācis pār mums, un tomēr mēs Tevi neesam aizmirsuši un neesam lauzuši Tavu derību. 19 Mūsu sirds nav atkāpusies, un mūsu soļi nav novirzījušies no Taviem ceļiem, 20 lai gan Tu mūs satriec šakāļu mītņu vidū un turi mūs apklātus ar nāves nakts tumsību. 21 Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva Vārdu un būtu izstiepuši savu roku pēc sveša dieva, 22 vai Dievs to nebūtu manījis? Viņš taču zina siržu noslēpumus. 23 Nē, Tevis pēc mēs tiekam nogalināti augu dienu, topam turēti līdzīgi kaujamām avīm. 24 Celies, Kungs,- kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem! 25 Kāpēc Tu apslēp Savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus? 26 Tiešām, putekļos nospiesta ir mūsu dvēsele, mūsu miesa līp pie pīšļiem. 27 Celies, nāc mums par palīgu un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ!
