BOOK TWO
(Psalms 42–72)
The Prayer of Someone in Exile
1 As a deer longs for a stream of cool water,
so I long for you, O God.
2 I thirst for you, the living God.
When can I go and worship in your presence?
3 Day and night I cry,
and tears are my only food;
all the time my enemies ask me,
“Where is your God?”
4 My heart breaks when I remember the past,
when I went with the crowds to the house of God
and led them as they walked along,
a happy crowd, singing and shouting praise to God.
5 Why am I so sad?
Why am I so troubled?
I will put my hope in God,
and once again I will praise him,
my savior and my God.
6-7 Here in exile my heart is breaking,
and so I turn my thoughts to him.
He has sent waves of sorrow over my soul;
chaos roars at me like a flood,
like waterfalls thundering down to the Jordan
from Mount Hermon and Mount Mizar.
8 May the Lord show his constant love during the day,
so that I may have a song at night,
a prayer to the God of my life.
9 To God, my defender, I say,
“Why have you forgotten me?
Why must I go on suffering
from the cruelty of my enemies?”
10 I am crushed by their insults,
as they keep on asking me,
“Where is your God?”
11 Why am I so sad?
Why am I so troubled?
I will put my hope in God,
and once again I will praise him,
my savior and my God.
Ilgas pēc Dieva
1 Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām. 2 Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! 3 Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? 4 Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienmēr ļaudis uz mani saka: kur ir tavs Dievs? 5 Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. 6 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! 7 Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā. 8 Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu. 9 Dienā es saucu:"Kungs, neliedz man Savu žēlastību!" Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva. 10 Es saucu uz Dievu: "Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?" 11 Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka:"Kur nu ir tavs Dievs?" 12 Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!
