Separation from Foreigners
1 When the Law of Moses was being read aloud to the people, they came to the passage that said that no Ammonite or Moabite was ever to be permitted to join God's people. 2 This was because the people of Ammon and Moab did not give food and water to the Israelites on their way out of Egypt. Instead, they paid money to Balaam to curse Israel, but our God turned the curse into a blessing. 3 When the people of Israel heard this law read, they excluded all foreigners from the community.
Nehemiah's Reforms
4 The priest Eliashib, who was in charge of the Temple storerooms, had for a long time been on good terms with Tobiah. 5 He allowed Tobiah to use a large room that was intended only for storing offerings of grain and incense, the equipment used in the Temple, the offerings for the priests, and the tithes of grain, wine, and olive oil given to the Levites, to the Temple musicians, and to the Temple guards. 6 While this was going on, I was not in Jerusalem, because in the thirty-second year that Artaxerxes was king of Babylon I had gone back to report to him. After some time I received his permission 7 and returned to Jerusalem. There I was shocked to find that Eliashib had allowed Tobiah to use a room in the Temple. 8 I was furious and threw out all of Tobiah's belongings. 9 I gave orders for the rooms to be ritually purified and for the Temple equipment, grain offerings, and incense to be put back.
10 I also learned that the Temple musicians and other Levites had left Jerusalem and gone back to their farms, because the people had not been giving them enough to live on. 11 I reprimanded the officials for letting the Temple be neglected. And I brought the Levites and musicians back to the Temple and put them to work again. 12 Then all the people of Israel again started bringing to the Temple storerooms their tithes of grain, wine, and olive oil. 13 I put the following men in charge of the storerooms: Shelemiah, a priest; Zadok, a scholar of the Law; and Pedaiah, a Levite. Hanan, the son of Zaccur and grandson of Mattaniah, was to be their assistant. I knew I could trust these men to be honest in distributing the supplies to the other workers.
14 Remember, my God, all these things that I have done for your Temple and its worship.
15 At that time I saw people in Judah pressing juice from grapes on the Sabbath. Others were loading grain, wine, grapes, figs, and other things on their donkeys and taking them into Jerusalem; I warned them not to sell anything on the Sabbath. 16 Some people from the city of Tyre were living in Jerusalem, and they brought fish and all kinds of goods into the city to sell to our people on the Sabbath. 17 I reprimanded the Jewish leaders and told them, “Look at the evil you're doing! You're making the Sabbath unholy. 18 This is exactly why God punished your ancestors when he brought destruction on this city. And yet you insist on bringing more of God's anger down on Israel by profaning the Sabbath.”
19 So I gave orders for the city gates to be shut at the beginning of every Sabbath, as soon as evening began to fall, and not to be opened again until the Sabbath was over. I stationed some of my men at the gates to make sure that nothing was brought into the city on the Sabbath. 20 Once or twice merchants who sold all kinds of goods spent Friday night outside the city walls. 21 I warned them, “It's no use waiting out there for morning to come. If you try this again, I'll use force on you.” From then on they did not come back on the Sabbath. 22 I ordered the Levites to purify themselves and to go and guard the gates to make sure that the Sabbath was kept holy.
Remember me, O God, for this also, and spare me because of your great love.
23 At that time I also discovered that many of the Jewish men had married women from Ashdod, Ammon, and Moab. 24 Half of their children spoke the language of Ashdod or some other language and didn't know how to speak our language. 25 I reprimanded the men, called down curses on them, beat them, and pulled out their hair. Then I made them take an oath in God's name that never again would they or their children intermarry with foreigners. 26 I told them, “It was foreign women that made King Solomon sin. Here was a man who was greater than any of the kings of other nations. God loved him and made him king over all of Israel, and yet he fell into this sin. 27 Are we then to follow your example and disobey our God by marrying foreign women?”
28 Joiada was the son of Eliashib the High Priest, but one of Joiada's sons married the daughter of Sanballat, from the town of Beth Horon, so I made Joiada leave Jerusalem.
29 Remember, God, how those people defiled both the office of priest and the covenant you made with the priests and the Levites.
30 I purified the people from everything foreign; I prepared regulations for the priests and the Levites so that all of them would know their duties; 31 I arranged for the wood used for burning the offerings to be brought at the proper times, and for the people to bring their offerings of the first grain and the first fruits that ripened.
Remember all this, O God, and give me credit for it.
1 Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis, nedz moābietis nedrīkst tikt uzņemts Dieva draudzē nemūžam, 2 jo viņi nebija nākuši pretim Israēla bērniem ar maizi un ūdeni un bija salīguši Bileāmu pret viņiem, lai viņus lādētu, bet mūsu Dievs pārvērta lāstu par svētību. 3 Un, kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos no Israēla, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes. 4 Bet jau pirms tam priesteris Ēljašibs, kas bija iecelts par pārzini Dieva nama telpām, kāds Tobijas tuvinieks, 5 bija iekārtojis viņam lielu telpu, kur agrāk novietoja ēdamos upurus, vīraku, traukus un desmito tiesu no labības un vīnogu sulas, un eļļas, to, kas bija paredzēts levītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, un nodevas priesteriem. 6 Bet, kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Un pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa 7 un atkal nonācu Jeruzālemē; tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos. 8 Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas 9 un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku. 10 Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. 11 Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju: "Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?" Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā. 12 Kad pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas, 13 tad es iecēlu kā mantziņus pār noliktavām priesteri Šelemju, rakstvedi Cadoku un no levītiem Pedaju un kā viņu palīgu Hananu, Zakura dēlu, kas bija Matanjas dēls, jo viņus uzskatīja par uzticīgiem, un viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem. 14 Piemini mani par to, mans Dievs, un neizdeldē no ļaužu piemiņas manus labos darbus, kurus esmu darījis sava Dieva nama un tā uzturēšanas labā! 15 Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. 16 Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. 17 Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: "Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? 18 Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!" 19 Un, kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus, un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā. 20 Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. 21 Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: "Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!" Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. 22 Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini arī to manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc Savas lielās žēlsirdības! 23 Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. 24 Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas. 25 Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: "Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām! 26 Vai Salamans, Israēla ķēniņš, nekrita grēkā tieši šādu sievu dēļ? Tiešām, starp daudzām tautām nebija tautas ar tādu ķēniņu kā viņš, un viņš bija sava Dieva iemīļots, un Dievs iecēla viņu par ķēniņu visā Israēlā, un tomēr svešinieku sievas pat viņu ievilināja grēkā. 27 Un tagad mums jādzird par jums, ka jūs atļaujaties sev to pašu netaisnību un, precēdami svešas sievas, kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam." 28 Un viens no augstā priestera Jojadas, Ēljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes. 29 Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un levītiem. 30 Tā es šķīstīju viņus no visa svešā, un es noteicu priesteriem un levītiem no jauna viņu pienākumus katram savā darbā, 31 un es nokārtoju par jaunu malkas piegādi noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanas kārtību. - Piemini to, mans Dievs, man par labu!
