1 Human life is like forced army service,
like a life of hard manual labor,
2 like a slave longing for cool shade;
like a worker waiting to be paid.
3 Month after month I have nothing to live for;
night after night brings me grief.
4 When I lie down to sleep, the hours drag;
I toss all night and long for dawn.
5 My body is full of worms;
it is covered with scabs;
pus runs out of my sores.
6 My days pass by without hope,
pass faster than a weaver's shuttle.
7 Remember, O God, my life is only a breath;
my happiness has already ended.
8 You see me now, but never again.
If you look for me, I'll be gone.
9-10 Like a cloud that fades and is gone,
we humans die and never return;
we are forgotten by all who knew us.
11 No! I can't be quiet!
I am angry and bitter.
I have to speak.
12 Why do you keep me under guard?
Do you think I am a sea monster?
13 I lie down and try to rest;
I look for relief from my pain.
14 But you—you terrify me with dreams;
you send me visions and nightmares
15 until I would rather be strangled
than live in this miserable body.
16 I give up; I am tired of living.
Leave me alone. My life makes no sense.
17 Why are people so important to you?
Why pay attention to what they do?
18 You inspect them every morning
and test them every minute.
19 Won't you look away long enough
for me to swallow my spit?
20 Are you harmed by my sin, you jailer?
Why use me for your target practice?
Am I so great a burden to you?
21 Can't you ever forgive my sin?
Can't you pardon the wrong I do?
Soon I will be in my grave,
and I'll be gone when you look for me.
1 Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas? 2 Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu, 3 tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām. 4 Tiklīdz apguļos, man jādomā: cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gari izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai. 5 Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un netīras vātis; mana āda te sacietē un te atkal pūžņo. 6 Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā. 7 Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās! 8 Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad Tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs. 9 Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valstī, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū. 10 Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu! 11 Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs. 12 Vai tad es esmu jūra vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem? 13 Kad es domāju: mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, - 14 tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām. 15 Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas! 16 Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas! 17 Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles, 18 un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli. 19 Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz brīdi, ļaudams man norīt savas siekalas? 20 Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, cilvēka sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi Sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu? 21 Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu."
