1 I have made a solemn promise
never to look with lust at a woman.
2 What does Almighty God do to us?
How does he repay human deeds?
3 He sends disaster and ruin
to those who do wrong.
4 God knows everything I do;
he sees every step I take.
5 I swear I have never acted wickedly
and never tried to deceive others.
6 Let God weigh me on honest scales,
and he will see how innocent I am.
7 If I have turned from the right path
or let myself be attracted to evil,
if my hands are stained with sin,
8 then let my crops be destroyed,
or let others eat the food I grow.
9 If I have been attracted to my neighbor's wife,
and waited, hidden, outside her door,
10 then let my wife cook another man's food
and sleep in another man's bed.
11 Such wickedness should be punished by death.
12 It would be like a destructive, hellish fire,
consuming everything I have.
13 When any of my servants complained against me,
I would listen and treat them fairly.
14 If I did not, how could I then face God?
What could I say when God came to judge me?
15 The same God who created me
created my servants also.
16 I have never refused to help the poor;
never have I let widows live in despair
17 or let orphans go hungry while I ate.
18 All my life I have taken care of them.
19 When I found someone in need,
too poor to buy clothes,
20 I would give him clothing made of wool
that had come from my own flock of sheep.
Then he would praise me with all his heart.
21 If I have ever cheated an orphan,
knowing I could win in court,
22 then may my arms be broken;
may they be torn from my shoulders.
23 Because I fear God's punishment,
I could never do such a thing.
24 I have never trusted in riches
25 or taken pride in my wealth.
26 I have never worshiped the sun in its brightness
or the moon in all its beauty.
27 I have not been led astray to honor them
by kissing my hand in reverence to them.
28 Such a sin should be punished by death;
it denies Almighty God.
29 I have never been glad when my enemies suffered,
or pleased when they met with disaster;
30 I never sinned by praying for their death.
31 All those who work for me know
that I have always welcomed strangers.
32 I invited travelers into my home
and never let them sleep in the streets.
33 Others try to hide their sins,
but I have never concealed mine.
34 I have never feared what people would say;
I have never kept quiet or stayed indoors
because I feared their scorn.
35 Will no one listen to what I am saying?
I swear that every word is true.
Let Almighty God answer me.
If the charges my opponent brings against me
were written down so that I could see them,
36 I would wear them proudly on my shoulder
and place them on my head like a crown.
37 I would tell God everything I have done,
and hold my head high in his presence.
38 If I have stolen the land I farm
and taken it from its rightful owners—
39 if I have eaten the food that grew there
but let the farmers that grew it starve—
40 then instead of wheat and barley,
may weeds and thistles grow.
The words of Job are ended.
1 Es noslēdzu derību ar paša acīm, ka es neuzlūkošu nevienu jaunavu, 2 jo kādu tad atmaksu man Dievs piešķirtu no augšienes un kādu mantojumu Visuvarenais no debess augstumiem? 3 Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus? 4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus? 5 Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, 6 tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību! 7 Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei, un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām, 8 tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti! 9 Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm, 10 tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu! 11 Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms. 12 Jo uguns ir tā, kas rij līdz pat pazemei; tā būtu iznīcinājusi visu manu guvumu. 13 Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani, 14 ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam? 15 Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš nav mūs mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu? 16 Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu? 17 Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bārabērns no tā neēda? 18 Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis. 19 Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties? 20 Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas, 21 un, ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecināts, ka es tiesā atradīšu atbalstu, 22 tad lai mans plecs atkrīt no mana skausta un lai mana roka tiek nolauzta no pleca! 23 Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt. 24 Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos; 25 ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus; 26 ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, vai mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja, 27 vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, - 28 arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību. 29 Un, ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu, 30 nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības. 31 Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas? 32 Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam. 33 Ja es būtu slēpis savus pārkāpumus, kā parasts ļaužu starpā, tos glabādams savās krūtīs, 34 tāpēc ka es baidītos no lielā ļaužu pulka vai no savu radu nicinājuma, tad es būtu izturējies klusu un pat nebūtu gājis laukā pa durvīm. 35 Ak, kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak, kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks! 36 Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu! 37 Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam! 38 Un, ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas, 39 un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem - druvas arājiem, 40 tad lai man kviešu vietā izaug dadži un miežu vietā nikna vārpu zāle!" Tā noslēdzas Ījaba vārdi.
