Job's Complaint to God
1 Finally Job broke the silence and cursed the day on which he had been born.
Job
2-3 O God, put a curse on the day I was born;
put a curse on the night when I was conceived!
4 Turn that day into darkness, God.
Never again remember that day;
never again let light shine on it.
5 Make it a day of gloom and thick darkness;
cover it with clouds, and blot out the sun.
6 Blot that night out of the year,
and never let it be counted again;
7 make it a barren, joyless night.
8 Tell the sorcerers to curse that day,
those who know how to control Leviathan.
9 Keep the morning star from shining;
give that night no hope of dawn.
10 Curse that night for letting me be born,
for exposing me to trouble and grief.
11 I wish I had died in my mother's womb
or died the moment I was born.
12 Why did my mother hold me on her knees?
Why did she feed me at her breast?
13 If I had died then, I would be at rest now,
14 sleeping like the kings and rulers
who rebuilt ancient palaces.
15 Then I would be sleeping like princes
who filled their houses with gold and silver,
16 or sleeping like a stillborn child.
17 In the grave wicked people stop their evil,
and tired workers find rest at last.
18 Even prisoners enjoy peace,
free from shouts and harsh commands.
19 Everyone is there, the famous and the unknown,
and slaves at last are free.
20 Why let people go on living in misery?
Why give light to those in grief
21 They wait for death, but it never comes;
they prefer a grave to any treasure.
22 They are not happy till they are dead and buried;
23 God keeps their future hidden
and hems them in on every side.
24 Instead of eating, I mourn,
and I can never stop groaning.
25 Everything I fear and dread comes true.
26 I have no peace, no rest,
and my troubles never end.
1 Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis. 2 Un Ījabs izsaucās un sacīja: 3 "Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns! 4 Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri! 5 Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu! 6 Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā! 7 Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks! 8 Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu! 9 Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu, 10 jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam. 11 Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja? 12 Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu? 13 Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta 14 kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas, 15 vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu; 16 vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis. 17 Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā, 18 tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi. 19 Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs. 20 Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība? 21 Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas? 22 Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu? 23 Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa ceļš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis? 24 Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens. 25 Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis; 26 un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām."
