1 The people reply,
“Who would have believed what we now report?
Who could have seen the Lord's hand in this?
2 It was the will of the Lord that his servant
grow like a plant taking root in dry ground.
He had no dignity or beauty
to make us take notice of him.
There was nothing attractive about him,
nothing that would draw us to him.
3 We despised him and rejected him;
he endured suffering and pain.
No one would even look at him—
we ignored him as if he were nothing.
4 “But he endured the suffering that should have been ours,
the pain that we should have borne.
All the while we thought that his suffering
was punishment sent by God.
5 But because of our sins he was wounded,
beaten because of the evil we did.
We are healed by the punishment he suffered,
made whole by the blows he received.
6 All of us were like sheep that were lost,
each of us going his own way.
But the Lord made the punishment fall on him,
the punishment all of us deserved.
7 “He was treated harshly, but endured it humbly;
he never said a word.
Like a lamb about to be slaughtered,
like a sheep about to be sheared,
he never said a word.
8 He was arrested and sentenced and led off to die,
and no one cared about his fate.
He was put to death for the sins of our people.
9 He was placed in a grave with those who are evil,
he was buried with the rich,
even though he had never committed a crime
or ever told a lie.”
10 The Lord says,
“It was my will that he should suffer;
his death was a sacrifice to bring forgiveness.
And so he will see his descendants;
he will live a long life,
and through him my purpose will succeed.
11 After a life of suffering, he will again have joy;
he will know that he did not suffer in vain.
My devoted servant, with whom I am pleased,
will bear the punishment of many
and for his sake I will forgive them.
12 And so I will give him a place of honor,
a place among the great and powerful.
He willingly gave his life
and shared the fate of evil men.
He took the place of many sinners
and prayed that they might be forgiven.”
1 Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? 2 Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. 3 Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. 4 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. 5 Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. 6 Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. 7 Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. 8 No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? 9 Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. 10 Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. 11 No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. 12 Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.
