God Condemns Idolatry
1 Some of the leaders of the Israelites came to consult me about the Lord's will. 2 Then the Lord spoke to me. 3 “Mortal man,” he said, “these men have given their hearts to idols and are letting idols lead them into sin. Do they think I will give them an answer?
4 “Now speak to them and tell them what I, the Sovereign Lord, am saying to them: Each of you Israelites who have given your heart to idols and let them lead you into sin and who then come to consult a prophet, will get an answer from me—the answer that your many idols deserve! 5 All those idols have turned the Israelites away from me, but by my answer I hope to win back their loyalty.
6 “Now then, tell the Israelites what I, the Sovereign Lord, am saying: Turn back and leave your disgusting idols.
7 “Whenever one of you Israelites or one of you foreigners who live in the Israelite community turn away from me and worship idols, and then go to consult a prophet, I, the Lord, will give you your answer! 8 I will oppose you. I will make an example of you. I will remove you from the community of my people, so that all of you will know that I am the Lord.
9 “If any prophets are deceived into giving a false answer, it is because I, the Lord, have deceived them. I will remove them from the people of Israel. 10 Both prophets and anyone who consults them will get the same punishment. 11 I will do this to keep the Israelites from deserting me and defiling themselves by their sins. They are to be my people, and I will be their God.” The Sovereign Lord has spoken.
Noah, Danel, and Job
12 The Lord spoke to me. 13 “Mortal man,” he said, “if a country sins and is unfaithful to me, I will reach out and destroy its supply of food. I will send a famine and kill people and animals alike. 14 Even if those three men, Noah, Danel, and Job, were living there, their goodness would save only their own lives.” The Sovereign Lord has spoken.
15 “Or I might send wild animals to kill the people, making the land so dangerous that no one could travel through it, 16 and even if those three men lived there—as surely as I, the Sovereign Lord, am the living God—they would not be able to save even their own children. They would save only their own lives, and the land would become a wilderness.
17 “Or I might bring war on that country and send destructive weapons to wipe out people and animals alike, 18 and even if those three men lived there—as surely as I, the Sovereign Lord, am the living God—they would not be able to save even their children, but only their own lives.
19 “If I send an epidemic on that country and in my anger take many lives, killing people and animals, 20 even if Noah, Danel, and Job lived there—as surely as I, the Sovereign Lord, am the living God—they would not be able to save even their own children. Their goodness would save only their own lives.”
21 This is what the Sovereign Lord is saying: “I will send my four worst punishments on Jerusalem—war, famine, wild animals, and disease—to destroy people and animals alike. 22 If some survive and save their children, look at them when they come to you. See how evil they are, and be convinced that the punishment I am bringing on Jerusalem is justified; 23 then you will know that there was good reason for everything I did.” The Sovereign Lord has spoken.
1 Tad atnāca pie manis kādi no Israēla vecajiem un nosēdās manā priekšā. 2 Un pār mani nāca Tā Kunga vārds: 3 "Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un, celdami tos savu acu priekšā, apgrēkojas. Vai lai Es tad atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt? 4 Tādēļ runā tu ar tiem un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī un, tos celdams savu acu priekšā, apgrēkojas un tomēr griežas vēl pie pravieša, tad Es, Tas Kungs, tam atbildēšu pēc viņa elku daudzuma, 5 lai Israēla namam, kas no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds. 6 Tādēļ Israēla namam saki: tā saka Dievs Tas Kungs: atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām! 7 Jo, ja kāds no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla vidū dzīvo, atsakās no Manis un pieķeras ar savu sirdi elkiem un, tos celdams savu acu priekšā, apgrēkojas, un tomēr griežas vēl pie pravieša, lai Mani par šīm lietām izjautātu, tad Es, Tas Kungs, viņam pats arī atbildēšu. 8 Es griezīšu savu vaigu pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmvārdu un izdeldēšu to no Savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs. 9 Bet, ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad Es, Tas Kungs, viņu esmu maldinājis; Es izstiepšu Savu roku pret viņu un to izdeldēšu no Savas Israēla tautas vidus. 10 Tā tie abi cietīs sodu par savu pārkāpumu, kā jautātājs, tā arī pravietis, 11 lai Israēla nams vairs nenomaldās no Manis un neaptraipa sevi ar saviem pārkāpumiem. Tad tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs," - tā saka Dievs Tas Kungs. 12 Tad atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: 13 "Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu Savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus 14 un ja šie trīs vīri - Noa, Daniēls un Ījabs - atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles, saka Dievs Tas Kungs. 15 Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem 16 un šie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi. 17 Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: ej un staigā pa šo zemi! - un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus 18 un tie trīs vīri atrastos viņu vidū, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi. 19 Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu Savas dusmas asinīs pār to, un iznīcinātu cilvēkus un lopus, 20 un Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, - tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, - tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savas dvēseles. 21 Un tomēr Tas Kungs teica tā: jebšu Es arī sūtītu pār Jeruzālemi Savas četras ļaunās sodības: zobenu, badu, meža zvērus un mēri, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus, 22 tad tomēr tur paliks pulciņš izglābto, kas izvedīs no turienes dēlus un meitas. Kad tie ieradīsies pie jums un jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, tad tas jums būs par mierinājumu Jeruzālemes nelaimē un visās šīs pilsētas ciešanās, ko Es tai sūtīju. 23 Tas jums būs par mierinājumu, kad jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, un atzīsit, ka tas nav noticis bez iemesla, ko Es tai esmu darījis," saka Dievs Tas Kungs.
