1 I decided to enjoy myself and find out what happiness is. But I found that this is useless, too. 2 I discovered that laughter is foolish, that pleasure does you no good. 3 Driven on by my desire for wisdom, I decided to cheer myself up with wine and have a good time. I thought that this might be the best way people can spend their short lives on earth.
4 I accomplished great things. I built myself houses and planted vineyards. 5 I planted gardens and orchards, with all kinds of fruit trees in them; 6 I dug ponds to irrigate them. 7 I bought many slaves, and there were slaves born in my household. I owned more livestock than anyone else who had ever lived in Jerusalem. 8 I also piled up silver and gold from the royal treasuries of the lands I ruled. Men and women sang to entertain me, and I had all the women a man could want.
9 Yes, I was great, greater than anyone else who had ever lived in Jerusalem, and my wisdom never failed me. 10 Anything I wanted, I got. I did not deny myself any pleasure. I was proud of everything I had worked for, and all this was my reward. 11 Then I thought about all that I had done and how hard I had worked doing it, and I realized that it didn't mean a thing. It was like chasing the wind—of no use at all. 12 After all, a king can only do what previous kings have done.
So I started thinking about what it meant to be wise or reckless or foolish. 13 Oh, I know, “Wisdom is better than foolishness, just as light is better than darkness. 14 The wise can see where they are going, and fools cannot.” But I also know that the same fate is waiting for us all. 15 I thought to myself, “What happens to fools is going to happen to me, too. So what have I gained from being so wise?” “Nothing,” I answered, “not a thing.” 16 No one remembers the wise, and no one remembers fools. In days to come, we will all be forgotten. We must all die—wise and foolish alike. 17 So life came to mean nothing to me, because everything in it had brought me nothing but trouble. It had all been useless; I had been chasing the wind.
18 Nothing that I had worked for and earned meant a thing to me, because I knew that I would have to leave it to my successor, 19 and he might be wise, or he might be foolish—who knows? Yet he will own everything I have worked for, everything my wisdom has earned for me in this world. It is all useless. 20 So I came to regret that I had worked so hard. 21 You work for something with all your wisdom, knowledge, and skill, and then you have to leave it all to someone who hasn't had to work for it. It is useless, and it isn't right! 22 You work and worry your way through life, and what do you have to show for it? 23 As long as you live, everything you do brings nothing but worry and heartache. Even at night your mind can't rest. It is all useless.
24 The best thing we can do is eat and drink and enjoy what we have earned. And yet, I realized that even this comes from God. 25 How else could you have anything to eat or enjoy yourself at all? 26 God gives wisdom, knowledge, and happiness to those who please him, but he makes sinners work, earning and saving, so that what they get can be given to those who please him. It is all useless. It is like chasing the wind.
1 Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! - Bet redzi, arī tā bija niecība. 2 Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! - un par prieku: kam tu deri? 3 Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. 4 Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. 5 Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. 6 Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. 7 Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. 8 Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā. 9 Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. 10 Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. 11 Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. 12 Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. 13 Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. 14 Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds liktenis. 15 Tad es domāju savā sirdī: ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? - Un tā es biju spiests pats sev sacīt: arī tas viss ir niecība! 16 Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un, kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša! 17 Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! 18 Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. 19 Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. 20 Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis. 21 Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ir darījis ar gudrību, izpratni un prasmīgi un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī tas viss ir niecība un liels ļaunums. 22 Jo kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? 23 Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod miera. Arī tas ir niecība. 24 Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas ir atkarīgs no Dieva rokas. 25 Tiešām, kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? 26 Jo tādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķir grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas viss ir niecība un tukša vēja ķeršana.
