David and Mephibosheth
1 One day David asked, “Is there anyone left of Saul's family? If there is, I would like to show him kindness for Jonathan's sake.”
2 There was a servant of Saul's family named Ziba, and he was told to go to David. “Are you Ziba?” the king asked.
“At your service, sir,” he answered.
3 The king asked him, “Is there anyone left of Saul's family to whom I can show loyalty and kindness, as I promised God I would?”
Ziba answered, “There is still one of Jonathan's sons. He is crippled.”
4 “Where is he?” the king asked.
“At the home of Machir son of Ammiel in Lodebar,” Ziba answered. 5 So King David sent for him.
6 When Mephibosheth, the son of Jonathan and grandson of Saul, arrived, he bowed down before David in respect. David said, “Mephibosheth,” and he answered, “At your service, sir.”
7 “Don't be afraid,” David replied. “I will be kind to you for the sake of your father Jonathan. I will give you back all the land that belonged to your grandfather Saul, and you will always be welcome at my table.”
8 Mephibosheth bowed again and said, “I am no better than a dead dog, sir! Why should you be so good to me?”
9 Then the king called Ziba, Saul's servant, and said, “I am giving Mephibosheth, your master's grandson, everything that belonged to Saul and his family. 10 You, your sons, and your servants will farm the land for your master Saul's family and bring in the harvest, to provide food for them. But Mephibosheth himself will always be a guest at my table.” (Ziba had fifteen sons and twenty servants.)
11 Ziba answered, “I will do everything Your Majesty commands.”
So Mephibosheth ate at the king's table, just like one of the king's sons. 12 Mephibosheth had a young son named Mica. All the members of Ziba's family became servants of Mephibosheth. 13 So Mephibosheth, who was crippled in both feet, lived in Jerusalem, eating all his meals at the king's table.
1 Un Dāvids jautāja: "Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula nama? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!" 2 Un Saula namā bija kāds kalps, vārdā Ciba. Tas tika aicināts Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: "Vai tu esi Ciba?" Un viņš atbildēja: "Jā, tavs kalps!" 3 Un ķēniņš jautāja tālāk: "Vai nav vēl kāds no Saula nama, kam vēl es lai parādu Dieva žēlastību?" Tad Ciba atbildēja ķēniņam: "Vēl dzīvo Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām." 4 Kad ķēniņš viņam jautāja: "Kur viņš ir," - tad Ciba ķēniņam atbildēja: "Redzi, viņš atrodas Mahīra, Amiēla dēla, namā Lodebarā." 5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja ļaudis turp un lika to atvest no Mahīra, Amiēla dēla, nama, no Lodebaras. 6 Kad Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: "Mefibošet!" Un viņš atbildēja: "Redzi, še ir tavs kalps!" 7 Un Dāvids viņam sacīja: "Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs ēst maizi pastāvīgi pie mana galda." 8 Un viņš palocījās un sacīja: "Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim?" 9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: "Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlam. 10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, gan tu pats, gan tavi dēli, gan tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda." Bet Cibam bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi. 11 Un Ciba sacīja ķēniņam: "Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēlēs savam kalpam, to tavs kalps darīs." Tā Mefibošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem. 12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam. 13 Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām.
