The Covenant Box Is Brought to the Temple
(2 Chronicles 5.2—6.2)1 Then King Solomon summoned all the leaders of the tribes and clans of Israel to come to him in Jerusalem in order to take the Lord's Covenant Box from Zion, David's City, to the Temple. 2 They all assembled during the Festival of Shelters in the seventh month, in the month of Ethanim. 3 When all the leaders had gathered, the priests lifted the Covenant Box 4 and carried it to the Temple. The Levites and the priests also moved the Tent of the Lord's presence and all its equipment to the Temple. 5 King Solomon and all the people of Israel assembled in front of the Covenant Box and sacrificed a large number of sheep and cattle—too many to count. 6 Then the priests carried the Covenant Box into the Temple and put it in the Most Holy Place, beneath the winged creatures. 7 Their outstretched wings covered the box and the poles it was carried by. 8 The ends of the poles could be seen by anyone standing directly in front of the Most Holy Place, but from nowhere else. (The poles are still there today.) 9 There was nothing inside the Covenant Box except the two stone tablets which Moses had placed there at Mount Sinai, when the Lord made a covenant with the people of Israel as they were coming from Egypt.
10 As the priests were leaving the Temple, it was suddenly filled with a cloud 11 shining with the dazzling light of the Lord's presence, and they could not go back in to perform their duties. 12 Then Solomon prayed:
“You, Lord, have placed the sun in the sky,
yet you have chosen to live in clouds and darkness.
13 Now I have built a majestic temple for you,
a place for you to live in forever.”
Solomon's Address to the People
(2 Chronicles 6.3-11)14 As the people stood there, King Solomon turned to face them, and he asked God's blessing on them. 15 He said, “Praise the Lord God of Israel! He has kept the promise he made to my father David, when he told him, 16 ‘From the time I brought my people out of Egypt, I have not chosen any city in all the land of Israel in which a temple should be built where I would be worshiped. But I chose you, David, to rule my people.’”
17 And Solomon continued, “My father David planned to build a temple for the worship of the Lord God of Israel, 18 but the Lord said to him, ‘You were right in wanting to build a temple for me, 19 but you will never build it. It is your son, your own son, who will build my temple.’
20 “And now the Lord has kept his promise. I have succeeded my father as king of Israel, and I have built the Temple for the worship of the Lord God of Israel. 21 I have also provided a place in the Temple for the Covenant Box containing the stone tablets of the covenant which the Lord made with our ancestors when he brought them out of Egypt.”
Solomon's Prayer
(2 Chronicles 6.12-42)22 Then in the presence of the people Solomon went and stood in front of the altar, where he raised his arms 23 and prayed, “Lord God of Israel, there is no god like you in heaven above or on earth below! You keep your covenant with your people and show them your love when they live in wholehearted obedience to you. 24 You have kept the promise you made to my father David; today every word has been fulfilled. 25 And now, Lord God of Israel, I pray that you will also keep the other promise you made to my father when you told him that there would always be one of his descendants ruling as king of Israel, provided they obeyed you as carefully as he did. 26 So now, O God of Israel, let everything come true that you promised to my father David, your servant.
27 “But can you, O God, really live on earth? Not even all of heaven is large enough to hold you, so how can this Temple that I have built be large enough? 28 Lord my God, I am your servant. Listen to my prayer, and grant the requests I make to you today. 29 Watch over this Temple day and night, this place where you have chosen to be worshiped. Hear me when I face this Temple and pray. 30 Hear my prayers and the prayers of your people when they face this place and pray. In your home in heaven hear us and forgive us.
31 “When a person is accused of wronging another and is brought to your altar in this Temple to take an oath that he is innocent, 32 O Lord, listen in heaven and judge your servants. Punish the guilty one as he deserves, and acquit the one who is innocent.
33 “When your people Israel are defeated by their enemies because they have sinned against you, and then when they turn to you and come to this Temple, humbly praying to you for forgiveness, 34 listen to them in heaven. Forgive the sins of your people and bring them back to the land which you gave to their ancestors.
35 “When you hold back the rain because your people have sinned against you, and then when they repent and face this Temple, humbly praying to you, 36 listen to them in heaven. Forgive the sins of the king and of the people of Israel, and teach them to do what is right. Then, O Lord, send rain on this land of yours, which you gave to your people as a permanent possession.
37 “When there is famine in the land or an epidemic or the crops are destroyed by scorching winds or swarms of locusts, or when your people are attacked by their enemies, or when there is disease or sickness among them, 38 listen to their prayers. If any of your people Israel, out of heartfelt sorrow, stretch out their hands in prayer toward this Temple, 39 hear their prayer. Listen to them in your home in heaven, forgive them, and help them. You alone know the thoughts of the human heart. Deal with each person as he deserves, 40 so that your people may obey you all the time they live in the land which you gave to our ancestors.
41-42 “When a foreigner who lives in a distant land hears of your fame and of the great things you have done for your people and comes to worship you and to pray at this Temple, 43 listen to his prayer. In heaven, where you live, hear him and do what he asks you to do, so that all the peoples of the world may know you and obey you, as your people Israel do. Then they will know that this Temple I have built is the place where you are to be worshiped.
44 “When you command your people to go into battle against their enemies and they pray to you, wherever they are, facing this city which you have chosen and this Temple which I have built for you, 45 listen to their prayers. Hear them in heaven and give them victory.
46 “When your people sin against you—and there is no one who does not sin—and in your anger you let their enemies defeat them and take them as prisoners to some other land, even if that land is far away, 47 listen to your people's prayers. If there in that land they repent and pray to you, confessing how sinful and wicked they have been, hear their prayers, O Lord. 48 If in that land they truly and sincerely repent and pray to you as they face toward this land which you gave to our ancestors, this city which you have chosen, and this Temple which I have built for you, 49 then listen to their prayers. In your home in heaven hear them and be merciful to them. 50 Forgive all their sins and their rebellion against you, and make their enemies treat them with kindness. 51 They are your own people, whom you brought out of Egypt, that blazing furnace.
52 “Sovereign Lord, may you always look with favor on your people Israel and their king, and hear their prayer whenever they call to you for help. 53 You chose them from all the peoples to be your own people, as you told them through your servant Moses when you brought our ancestors out of Egypt.”
The Final Prayer
54 After Solomon had finished praying to the Lord, he stood up in front of the altar, where he had been kneeling with uplifted hands. 55 In a loud voice he asked God's blessings on all the people assembled there. He said, 56 “Praise the Lord who has given his people peace, as he promised he would. He has kept all the generous promises he made through his servant Moses. 57 May the Lord our God be with us as he was with our ancestors; may he never leave us or abandon us; 58 may he make us obedient to him, so that we will always live as he wants us to live, keeping all the laws and commands he gave our ancestors. 59 May the Lord our God remember at all times this prayer and these petitions I have made to him. May he always be merciful to the people of Israel and to their king, according to their daily needs. 60 And so all the nations of the world will know that the Lord alone is God—there is no other. 61 May you, his people, always be faithful to the Lord our God, obeying all his laws and commands as you do today.”
The Dedication of the Temple
(2 Chronicles 7.4-10)62 Then King Solomon and all the people there offered sacrifices to the Lord. 63 He sacrificed 22,000 head of cattle and 120,000 sheep as fellowship offerings. And so the king and all the people dedicated the Temple. 64 That same day he also consecrated the central part of the courtyard, the area in front of the Temple, and then he offered there the sacrifices burned whole, the grain offerings, and the fat of the animals for the fellowship offerings. He did this because the bronze altar was too small for all these offerings.
65 There at the Temple, Solomon and all the people of Israel celebrated the Festival of Shelters for seven days. There was a huge crowd of people from as far away as Hamath Pass in the north and the Egyptian border in the south. 66 On the eighth day Solomon sent the people home. They all praised him and went home happy because of all the blessings that the Lord had given his servant David and his people Israel.
1 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu galvenos pie sevis Jeruzālemē, lai varētu pārnest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. 2 Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem ētānima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. 3 Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. 4 Un tie uznesa kalnā Tā Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kas bija teltī. Priesteri un levīti tos nesa kalnup. 5 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus tik daudz, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. 6 Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. 7 Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. 8 Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas ir līdz pat šai dienai. 9 Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. 10 Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. 11 Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. 12 Tad Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. 13 Tad nu arī es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, mājokli, kurā mājot mūžīgi." 14 Un ķēniņš pagriezās ar savu seju un svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 15 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un Viņš pats to ir piepildījis ar Savu roku, sacīdams: 16 kopš tās dienas, kad Es izvedu Israēlu, Savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Israēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu Sava Vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu Israēlu, Manu tautu,- 17 un manam tēvam Dāvidam bija uz sirds - celt Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam namu. 18 Bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: kaut gan tas bija tavas sirds nodoms - uzcelt Manam Vārdam namu - un kaut tas Man arī labi ir paticis, ka tāda apņemšanās ir bijusi tavā prātā, 19 tad tomēr tev pašam nebūs šo namu uzcelt. Vienīgi tavs dēls, kas celsies no taviem gurniem, - tas lai uzceļ Manam Vārdam namu. 20 Un Tas Kungs ir Savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla tronī, kā Tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 21 Un šai namā es tad esmu iekārtojis vietu šim šķirstam, kur atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš ar mūsu tēviem bija noslēdzis, kad Viņš tos no Ēģiptes bija izvedis." 22 Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izpleta savas rokas pret debesīm, 23 un viņš sacīja: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav neviena cita tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes, kas sargā Savu derību un tur Savu žēlastību Savu kalpu starpā, kas paši staigā Tavā priekšā tikai Tavus ceļus no visas savas sirds. 24 Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, Tu tos runāji pats ar Savu muti, un ar Savu paša roku Tu tos šodien izpildīji. 25 Un tagad - ak, turi Tu, Kungs, Israēla Dievs, Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: lai tev nekad nepietrūktu Manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu Manā priekšā, kā tu pats savu ceļu Manā priekšā esi staigājis. 26 Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar Saviem vārdiem esi sacījis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! 27 Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? 28 Un taču pievērsies, lūdzu, Tu, Kungs, Israēla Dievs, Sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis. 29 Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. - Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz. 30 Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod! 31 Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam un tas zvēr pie šī altāra tavā namā, 32 tad uzklausi Tu debesīs, un dari un spried tiesu pār Saviem kalpiem, ka Tu netaisnā algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt taisnajam, dodams tam savas taisnības algu! 33 Un, ja Tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk Tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, 34 tad uzklausi Tu debesīs, piedodams Savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis. 35 Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu Vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, 36 ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod Sava kalpa grēkus un Savas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa Saviem labajiem ceļiem, pa kuriem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu Savai zemei, kuru Tu Saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu. 37 Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu, 38 tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa Tava tauta Israēls, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izpletīs savas rokas pret šo vietu, 39 tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis. 40 Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis! 41 Un arī svešinieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas atnāk Tava Vārda dēļ šurpu no tālas zemes, 42 jo tie būs tad dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā, 43 tad uzklausi arī viņu debesīs, Savā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts. 44 Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz Tavu Vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats Sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 45 tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu! 46 Ja viņi pret Tevi arī grēkojuši, nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās, tā ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, 47 un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kurā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši vainīgi, - 48 un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 49 tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību, 50 un piedod Savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir darījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus tur gūstā, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi, 51 jo viņi ir Tava tauta, Tavs īpašums, kurus Tu esi izvedis no Ēģiptes - no paša dzelzs cepļa. 52 Uzlūko redzīgām acīm Sava kalpa pielūgšanu un Savas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības, 53 jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē Sev par īpašumu, kad Tu ar Sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!" 54 Un notika, tiklīdz Salamans bija beidzis piesaukt To Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm, viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Tā Kunga altāra priekšas, 55 un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi, skaļā balsī sacīdams: 56 "Slavēts lai ir Tas Kungs, kas ir devis Savam Israēlam atpūtu, kā Viņš to bija apsolījis. Neviens vārds nav palicis nepiepildīts no tiem labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu. 57 Un Tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet. 58 Lai Viņš mūsu sirdis pievērš Sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai turam Viņa baušļus un Viņa likumus, un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis. 59 Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi Tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu Sava kalpa tiesu un Savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas. 60 Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena. 61 Un lai miers ar To Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa likumos un turētu Viņa baušļus!" 62 Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus Tam Kungam. 63 Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri Tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu. Un tā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja Tā Kunga namu. 64 Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja gan dedzināmos upurus, gan dāvinājuma upurus, gan kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru taukiem. 65 Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un lielā sapulcē kopā ar viņu bija visa Israēla tauta, no Hamatas robežām līdz pat Ēģiptes upei, Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas un vēl septiņas dienas, kopā četrpadsmit dienas. 66 Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltīs, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko Tas Kungs Savam kalpam Dāvidam un Savai tautai Israēlam bija darījis.
