Naboth's Vineyard
1 Near King Ahab's palace in Jezreel there was a vineyard owned by a man named Naboth. 2 One day Ahab said to Naboth, “Let me have your vineyard; it is close to my palace, and I want to use the land for a vegetable garden. I will give you a better vineyard for it or, if you prefer, I will pay you a fair price.”
3 “I inherited this vineyard from my ancestors,” Naboth replied. “The Lord forbid that I should let you have it!”
4 Ahab went home, depressed and angry over what Naboth had said to him. He lay down on his bed, facing the wall, and would not eat. 5 His wife Jezebel went to him and asked, “Why are you so depressed? Why won't you eat?”
6 He answered, “Because of what Naboth said to me. I offered to buy his vineyard or, if he preferred, to give him another one for it, but he told me that I couldn't have it!”
7 “Well, are you the king or aren't you?” Jezebel replied. “Get out of bed, cheer up, and eat. I will get you Naboth's vineyard!”
8 Then she wrote some letters, signed Ahab's name to them, sealed them with his seal, and sent them to the officials and leading citizens of Jezreel. 9 The letters said: “Proclaim a day of fasting, call the people together, and give Naboth the place of honor. 10 Get a couple of scoundrels to accuse him to his face of cursing God and the king. Then take him out of the city and stone him to death.”
11 The officials and leading citizens of Jezreel did what Jezebel had commanded. 12 They proclaimed a day of fasting, called the people together, and gave Naboth the place of honor. 13 The two scoundrels publicly accused him of cursing God and the king, and so he was taken outside the city and stoned to death. 14 The message was sent to Jezebel: “Naboth has been put to death.”
15 As soon as Jezebel received the message, she said to Ahab, “Naboth is dead. Now go and take possession of the vineyard which he refused to sell to you.” 16 At once Ahab went to the vineyard to take possession of it.
17 Then the Lord said to Elijah, the prophet from Tishbe, 18 “Go to King Ahab of Samaria. You will find him in Naboth's vineyard, about to take possession of it. 19 Tell him that I, the Lord, say to him, ‘After murdering the man, are you taking over his property as well?’ Tell him that this is what I say: ‘In the very place that the dogs licked up Naboth's blood they will lick up your blood!’”
20 When Ahab saw Elijah, he said, “Have you caught up with me, my enemy?”
“Yes, I have,” Elijah answered. “You have devoted yourself completely to doing what is wrong in the Lord's sight. 21 So the Lord says to you, ‘I will bring disaster on you. I will do away with you and get rid of every male in your family, young and old alike. 22 Your family will become like the family of King Jeroboam son of Nebat and like the family of King Baasha son of Ahijah, because you have stirred up my anger by leading Israel into sin.’ 23 And concerning Jezebel, the Lord says that dogs will eat her body in the city of Jezreel. 24 Any of your relatives who die in the city will be eaten by dogs, and any who die in the open country will be eaten by vultures.”
( 25 There was no one else who had devoted himself so completely to doing wrong in the Lord's sight as Ahab—all at the urging of his wife Jezebel. 26 He committed the most shameful sins by worshiping idols, as the Amorites had done, whom the Lord had driven out of the land as the people of Israel advanced.)
27 When Elijah finished speaking, Ahab tore his clothes, took them off, and put on sackcloth. He refused food, slept in the sackcloth, and went about gloomy and depressed.
28 The Lord said to the prophet Elijah, 29 “Have you noticed how Ahab has humbled himself before me? Since he has done this, I will not bring disaster on him during his lifetime; it will be during his son's lifetime that I will bring disaster on Ahab's family.”
1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. 2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." 3 Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!" 4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. 5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" 6 Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." 7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." 8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. 9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! 10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" 11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. 12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. 13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. 14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." 15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." 16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. 17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: 18 "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. 19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis." 20 Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns. 21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā. 22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. 23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem. 24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!" 25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. 26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā. 27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. 28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: 29 "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."
