Love Makes Everything Beautiful
She Speaks:
1 I am merely a rose
from the land of Sharon,
a lily from the valley.
He Speaks:
2 My darling, when compared
with other young women,
you are a lily among thorns.
She Speaks:
3 And you, my love,
are an apple tree
among trees of the forest.
Your shade brought me pleasure;
your fruit was sweet.
4 You led me to your banquet room
and showered me with love.
5 Refresh and strengthen me
with raisins and apples.
I am hungry for love!
6 Put your left hand under my head
and embrace me
with your right arm.
7 Young women of Jerusalem,
promise me by the power
of deer and gazelles
never to awaken love
before it is ready.
Winter Is Past
She Speaks:
8 I hear the voice
of the one I love,
as he comes leaping
over mountains and hills
9 like a deer or a gazelle.
Now he stands outside our wall,
looking through the window
10 and speaking to me.
He Speaks:
My darling, I love you!
Let's go away together.
11 Winter is past,
the rain has stopped;
12 flowers cover the earth,
it's time to sing.
The cooing of doves
is heard in our land.
13 Fig trees are bearing fruit,
while blossoms on grapevines
fill the air with perfume.
My darling, I love you!
Let's go away together.
14 You are my dove
hiding among the rocks
on the side of a cliff.
Let me see how lovely you are!
Let me hear the sound
of your melodious voice.
15 Our vineyards are in blossom;
we must catch the little foxes
that destroy the vineyards.
She Speaks:
16 My darling, I am yours,
and you are mine,
as you feed your sheep
among the lilies.
17 Pretend to be a young deer
dancing on mountain slopes
until daylight comes
and shadows fade away.
1 Es klajuma narcise, ielejas lilija.”
Līgavainis
2 “Kā lilija starp ērkšķiem,
tā draudzene mana starp meitām.”
Līgava
3 “Kā ābele meža kokos,
tā mans mīļais starp dēliem.
Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā,
un viņa auglis manai mutei salds.
4 Viņš mani ieveda vīna namā,
viņa karogs pār mani ir mīlestība.
5 Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem,
spirdziniet mani ar āboliem,
jo es esmu mīlas sērgā.
6 Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā mani skauj.”
Līgavainis
7 “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm un lauka briežiem –
nemodiniet, neatmodiniet mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!”
Līgava
8 “Mana mīļotā balss!
Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem,
lēkdams pār pauguriem,
9 mans mīļais
līdzīgs gazelei vai briedulēnam.
Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām,
raugās pa logiem,
zibšņo caur slēģiem.
10 Mans mīļais atsaucās
un teica man:
celies jel, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!
11 Redzi, ziema jau pagājusi,
lītavas pārstājušas un prom.
12 Ziedi parādījušies zemē,
klāt dziesmu laiks,
un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē.
13 Savus augļus sāk briedēt vīģe,
vīnakoki smaržo un zied.
Celies, nāc, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!”
Līgavainis
14 “Mana dūja
kalnāja plaisās,
klints patvērumā –
rādi man vaigu,
ļauj sadzirdēt tavu balsi,
jo tava balss salda
un tavs vaigs tīkams.”
Koris
15 “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas,
kas posta mums vīnadārzus,
jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.”
Līgava
16 “Mīļais – man
un es – viņam,
tam, kurš lilijās gana.
17 Kamēr diena vēl dvašo
un ēnas bēg,
atgriezies, mīļais mans,
esi līdzīgs gazelei
vai briedulēnam
kalnāja plaisās.
