Israel Gets Ready for War
1-3 The Israelites called a meeting of the nation. And since they were God's people, the meeting was held at the place of worship in Mizpah. Men who could serve as soldiers came from everywhere in Israel—from Dan in the north, Beersheba in the south, and Gilead east of the Jordan River. Four hundred thousand of them came to Mizpah, and they each felt the same about what those men from the tribe of Benjamin had done.
News about the meeting at Mizpah reached the tribe of Benjamin.
As soon as the leaders of the tribes of Israel took their places, the Israelites said, “How could such a horrible thing happen?”
4 The husband of the murdered woman answered:
My wife and I went into the town of Gibeah in Benjamin to spend the night. 5 Later that night, the men of Gibeah surrounded the house. They wanted to kill me, but instead they raped and killed my wife. 6 It was a terrible thing for Israelites to do! So I cut up her body and sent the pieces everywhere in Israel.
7 You are the people of Israel, and you must decide today what to do about the men of Gibeah.
8 The whole army was in agreement, and they said, “None of us will go home. 9-10 We'll send one tenth of the men from each tribe to get food for the army. And we'll ask God who should attack Gibeah, because those men deserve to be punished for committing such a horrible crime in Israel.”
11 Everyone agreed that Gibeah had to be punished.
12 The tribes of Israel sent messengers to every town and village in Benjamin. And wherever the messengers went, they said, “How could those worthless men in Gibeah do such a disgusting thing? 13 We can't allow such a terrible crime to go unpunished in Israel! Hand the men over to us, and we will put them to death.”
But the people of Benjamin refused to listen to the other Israelites. 14 Men from towns all over Benjamin's territory went to Gibeah and got ready to fight Israel. 15 The Benjamin tribe had 26,000 soldiers, not counting the 700 who were Gibeah's best warriors. 16 In this army there were 700 left-handed experts who could sling a rock at a target the size of a hair and hit it every time.
17 The other Israelite tribes organized their army and found they had 400,000 experienced soldiers. 18 So they went to the place of worship at Bethel and asked God, “Which tribe should be the first to attack the people of Benjamin?”
“Judah,” the Lord answered.
19 The next morning the Israelite army moved its camp to a place near Gibeah. 20 Then they left their camp and got into position to attack the army of Benjamin.
The War Between Israel and Benjamin
21 Benjamin's soldiers came out of Gibeah and attacked, and when the day was over, 22,000 Israelite soldiers lay dead on the ground.
22-24 The people of Israel went to the place of worship and cried until sunset. Then they asked the Lord, “Should we attack the people of Benjamin again, even though they are our relatives?”
“Yes,” the Lord replied, “attack them again!”
The Israelite soldiers encouraged each other to be brave and to fight hard. Then the next day they went back to Gibeah and took up the same positions as they had before.
25 That same day, Benjamin's soldiers came out of Gibeah and attacked, leaving another 18,000 Israelite soldiers dead on the battlefield.
26-28 The people of Israel went to the place of worship at Bethel, where the sacred chest was being kept. They sat on the ground, crying and not eating for the rest of the day. Then about sunset, they offered sacrifices to please the Lord and to ask his blessing. Phinehas the priest then prayed, “Our Lord, the people of Benjamin are our relatives. Should we stop fighting or attack them again?”
“Attack!” the Lord answered. “Tomorrow I will let you defeat them.”
29 The Israelites surrounded Gibeah, but stayed where they could not be seen. 30 Then the next day, they took the same positions as twice before, 31-41 but this time they had a different plan. They said, “When the men of Benjamin attack, we will run off and let them chase us away from the town and into the country roads.”
The soldiers of Benjamin attacked the Israelite army and started pushing it back from the town. They killed about 30 Israelites in the fields and along the road between Gibeah and Bethel. The men of Benjamin were thinking, “We're mowing them down like we did before.”
The Israelites were running away, but they headed for Baal-Tamar, where they regrouped. They had set an ambush, and they were sure it would work. Ten thousand of Israel's best soldiers had been hiding west of Gibeah, and as soon as the men of Benjamin chased the Israelites into the countryside, these 10,000 soldiers made a surprise attack on the town gates. They dashed in and captured Gibeah, killing everyone there. Then they set the town on fire, because the smoke would be the signal for the other Israelite soldiers to turn and attack the soldiers of Benjamin.
The fighting had been so heavy around the soldiers of Benjamin, that they did not know the trouble they were in. But then they looked back and saw clouds of smoke rising from the town. They looked in front and saw the soldiers of Israel turning to attack. This terrified them, because they realized that something horrible was happening. And it was horrible—over 25,000 soldiers of Benjamin died that day, and those who were left alive knew that the Lord had given Israel the victory.
42 The men of Benjamin headed down the road toward the desert, trying to escape from the Israelites. But the Israelites stayed right behind them, keeping up their attack. Men even came out of the nearby towns to help kill the men of Benjamin, 43 who were having to fight on all sides. The Israelite soldiers never let up their attack. They chased and killed the warriors of Benjamin as far as a place directly east of Gibeah, 44 until 18,000 of these warriors lay dead.
45 Some other warriors of Benjamin turned and ran down the road toward Rimmon Rock in the desert. The Israelites killed 5,000 of them on the road, then chased the rest until they had killed 2,000 more. 46 Twenty-five thousand soldiers of Benjamin died that day, all of them experienced warriors. 47 Only 600 of them finally made it into the desert to Rimmon Rock, where they stayed for four months.
48 The Israelites turned back and went to every town in Benjamin's territory, killing all the people and animals, and setting the towns on fire.
Israēls karo ar Benjāmina cilti
1 Tad visi Israēla dēli, visa sapulce no Dāna līdz Bēršebai un Gileāda zemei, kā viens vīrs gāja un sapulcējās pie Kunga Micpā. 2 Dieva tautas sapulcē cēlās visas tautas balsti no visām Israēla ciltīm, četri simti tūkstoši vīru – kājnieku, zobena nesēju.
3 Benjāmina dēli uzzināja, ka Israēla dēli dodas uz Micpu. Tad Israēla dēli teica: “Stāstiet, kā varēja notikt tāds ļaunums!” 4 Un levīts, nogalinātās sievas vīrs, sacīja: “Mēs ar blakussievu ienācām pārnakšņot Gibā, kas pieder Benjāminam. 5 Bet Gibas vīri cēlās pret mani un ielenca manu naktsmītni. Tie domāja mani nonāvēt, bet manu blakussievu piesmēja tā, ka viņa nomira. 6 Tad es paķēru savu blakussievu, sacirtu gabalos un izsūtīju pa visiem Israēla novadiem, jo nelietību un vājprātu tie darījuši Israēlā. 7 Raugiet nu, Israēla dēli, sakiet šeit savu vārdu un spriedumu!” 8 Un visa tauta kā viens vīrs cēlās un sacīja: “Mēs neiesim savās teltīs un neiegriezīsimies savā namā! 9 Darīsim Gibai tā – iesim pret to, kā lozes kritīs! 10 Ņemsim no katras Israēla cilts desmit vīrus no simta un simtu no tūkstoša, un tūkstoti no desmit tūkstošiem, lai tie ņem ēdamo ļaudīm, kad būs nonākuši Benjāmina Gibā, un atriebsim to vājprātu, ko tie darījuši Israēlā.” 11 Tā Israēla vīri visi kā viens pulcējās pret šo pilsētu.
12 Israēla ciltis sūtīja vīrus pa visu Benjāmina cilti, sacīdami: “Kas tā par ļaundarību, kas pie jums notikusi?! 13 Izdodiet tos Gibas vīrus, neliešus, ka tos nonāvējam un izsveļam ļaunumu no Israēla!” Bet benjāminieši negribēja klausīt savus brāļus, Israēla dēlus. 14 Benjāmina dēli no pilsētām sapulcējās Gibā, lai dotos karā pret Israēla dēliem. 15 Todien no pilsētām tika sapulcēti Benjāmina dēli – kopā divdesmit seši tūkstoši vīru, zobena nesēju, neskaitot Gibas iedzīvotājus, no kuriem bija sapulcēti septiņi simti izlases vīru. 16 No visiem šiem ļaudīm septiņi simti izlases vīru bija kreiļi – ikviens no tiem sviež akmeni uz mata un neaizmet garām!
17 Līdzās benjāminiešiem tika sapulcēti četri simti tūkstoši Israēla vīru, zobena nesēju, kas visi bija karotāji. 18 Viņi cēlās un devās uz Bēteli izjautāt Dievu. Israēla dēli vaicāja: “Kurš no mums pirmais dosies karot ar Benjāmina dēliem?” Un Kungs atbildēja: “Jūda pirmais!” 19 Tad Israēla dēli cēlās no rīta un apmetās nometnē iepretī Gibai.
20 Israēla vīri izgāja cīnīties ar benjāminiešiem un izkārtojās kaujai pie Gibas. 21 Benjāmina dēli iznāca no Gibas un todien nonāvēja divdesmit divus tūkstošus Israēla vīru. 22 Bet tauta, Israēla vīri, saņēmās un atkal izkārtojās kaujai tajā pašā vietā, kur tie bija stāvējuši iepriekšējā dienā. 23 Un Israēla dēli gāja un raudāja Kunga priekšā līdz vakaram un prasīja Kungam: “Vai mums vēl karot pret mūsu brāļiem, Benjāmina dēliem?” Un Kungs tiem atbildēja: “Dodieties pret tiem!”
24 Nākamajā dienā Israēla dēli devās pret Benjāmina dēliem. 25 Benjāminieši izgāja tiem pretī no Gibas un otrajā dienā atkal nonāvēja astoņpadsmit tūkstošus vīru no Israēla dēliem – tie visi bija zobena nesēji. 26 Tad visi Israēla dēli, visa tauta, gāja un nonāca Bētelē, raudāja un sēdēja tur Kunga priekšā, todien gavēdami līdz vakaram. Viņi nesa sadedzināmos upurus un miera upurus Kunga priekšā. 27 Un Israēla dēli izjautāja Kungu, jo tajā laikā tur atradās Dieva derības šķirsts. 28 Tolaik tā priekšā stāvēja Pinhāss, Elāzāra dēls, Ārona dēla dēls, un viņš sacīja: “Vai man atkal doties karot ar saviem brāļiem, Benjāmina dēliem, vai mitēties?” Un Kungs atbildēja: “Ejiet, jo rīt es viņus nodošu tavās rokās!” 29 Un Israēls izlika slēpņus apkārt Gibai.
30 Trešajā dienā Israēla dēli atkal devās pret Benjāmina dēliem un izkārtojās pret Gibu kā iepriekšējās reizēs. 31 Benjāmina dēli iznāca tautai pretī un tika aizvilināti no pilsētas. Viņi devās uzbrukumā kā iepriekš un kādus trīsdesmit israēliešus nokāva klajā laukā uz lielceļiem, no kuriem viens ved uz Bēteli un otrs uz Gibu. 32 Benjāmina dēli sprieda: “Mēs tos sakausim tāpat kā iepriekš!” Bet Israēla dēli sarunāja: “Bēgsim un aizvilināsim viņus no pilsētas uz ceļa!” 33 Tad visi israēlieši cēlās no savām vietām un izvietojās pie Baal-Tāmāras, un israēlieši, kas bija slēpņos, triecās no savām vietām Gibas klajumā. 34 Desmit tūkstoši izlases vīru no visa Israēla nāca uz Gibu no pretējās puses. Cīņa bija sīva, bet benjāminieši nezināja, ka posts tiem jau klāt.
35 Kungs sakāva Benjāminu Israēla priekšā, un Israēla dēli todien nonāvēja Benjāminā divdesmit piecus tūkstošus un simts vīrus – tie visi bija zobena nesēji. 36 Benjāmina dēli redzēja, ka ir sakauti, un Israēla vīri pašķīra benjāminiešiem ceļu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija slēpnī pie Gibas. 37 Tie, kas bija slēpnī, steigšus metās uz Gibu – viņi devās turp un izkāva visu pilsētu ar zobena asmeni. 38 Israēliešiem bija noruna ar tiem, kas slēpnī, – kad no pilsētas celsies liels dūmu mākonis, 39 tad israēlieši kaujā lai griežas atpakaļ. Benjāminieši sāka tos kaut un nonāvēja ap trīsdesmit israēliešu vīru, sacīdami: “Mēs taču tos noteikti sakausim kā iepriekšējā kaujā!” 40 No pilsētas sāka celties mākonis – dūmu stabs. Benjāminieši pavērās atpakaļ, un redzi – visa pilsēta izkūpēja gaisā! 41 Tad israēlieši griezās atpakaļ, bet Benjāmina vīri izbijās, redzēdami, ka tiem jau posts klāt. 42 Viņi nogriezās israēliešu priekšā uz tuksneša ceļu, un kauja nāca tiem pa pēdām, bet tie, kuri nāca no pilsētām, tos grāva no vidus. 43 Tie aplenca benjāminiešus un sekoja viņiem līdz apstāšanās vietai, trenkdami tos, līdz tie bija austrumu pusē Gibai. 44 Benjāminiešiem krita astoņpadsmit tūkstoši vīru – tie visi bija stipri vīri! 45 Viņi nogriezās un bēga tuksnesī uz Rimmonas klinti, un pieci tūkstoši vīru tika notverti uz lielceļiem. Tos neatlaidīgi vajāja līdz Gidomai, un tika nokauti vēl divi tūkstoši vīru. 46 Pavisam todien benjāminiešiem krita divdesmit pieci tūkstoši vīru, zobena nesēju – tie visi bija stipri vīri! 47 Bet seši simti vīru nogriezās un bēga tuksnesī uz Rimmona klinti, un tie mitinājās uz Rimmonas klints četrus mēnešus. 48 Tad israēlieši griezās atpakaļ pret Benjāmina dēliem un ar zobena asmeni izkāva pilnīgi visu pilsētu, pat lopus un visu, ko vien uzgāja, un visas pilsētas, kas tur bija, tie nodedzināja.
