Job Continues His Prayer
Life Is Short and Sorrowful
1 Life is short and sorrowful
for every living soul.
2 We are flowers that fade
and shadows that vanish.
3 And so, I ask you, God,
why pick on me?
4 There's no way a human
can be completely pure.
5 Our time on earth is brief;
the number of our days
is already decided by you.
6 Why don't you leave us alone
and let us find some happiness
while we toil and labor?
When a Tree Is Chopped Down
7 When a tree is chopped down,
there is always the hope
that it will sprout again.
8 Its roots and stump may rot,
9 but at the touch of water,
it sprouts once again.
10 Humans are different—
we die, and that's the end.
11 We are like streams and lakes
after the water has gone;
12 we fall into the sleep of death,
never to rise again,
until the sky disappears.
13 Please hide me, God,
deep in the ground—
and when you are angry no more,
remember to rescue me.
Will We Humans Live Again?
14 Will we humans live again?
I would gladly suffer
and wait for my time.
15 My Creator, you would want me;
you would call out,
and I would answer.
16 You would take care of me,
but not count my sins—
17 you would put them in a bag,
tie it tight,
and toss them away.
18 But in the real world,
mountains tumble,
and rocks crumble;
19 streams wear away stones
and wash away soil.
And you destroy our hopes!
20 You change the way we look,
then send us away,
wiped out forever.
21 We never live to know
if our children are praised
or disgraced.
22 We feel no pain but our own,
and when we mourn,
it's only for ourselves.
Cilvēks – niecīgs un iznīcīgs Dieva radījums
1 Cilvēkam, kas no sievas dzimis,
dienu maz, bet nemiera daudz!
2 Kā puķe tas dīgst un vīst,
bēg kā ēna un nepaliek.
3 Uz tādu tu vērs savas acis?
Mani tu ved ar sevi tiesāties?
4 Vai var celties no nešķīsta šķīsts?
It nekad!
5 Ja noteiktas tā dienas,
ja tā mēnešu skaitu tu zini,
ja tu tam robežas licis, ko šis nepārkāps, –
6 novērs skatienu no viņa, lai atspirgst,
līksms kā algādzis, kam diena garām!
7 Jo pat kokam ir cerība,
ka nocirsts vēl ataugas dzīs,
un tā atvases neiznīks –
8 kaut sakne tam zemē dēd
un pīšļos iztrup celms,
9 no ūdens dvašas tas plaukst
un dzinumus dzen kā stāds.
10 Vīrs mirst, kad spēki izsīkst,
iznīkst cilvēks – un kur viņš ir?
11 Ezerā ūdeņi zūd,
straume noplok un žūst,
12 un cilvēks apgūlies vairs necelsies!
Līdz debess zudīs, tie nemodīsies,
tos necels no viņu miega!
13 Vai tad kapā tu paslēpsi mani,
glabāsi mani, līdz dusmas pāriet,
noliksi laiku, kad mani atcerēties?
14 Ja vīrs nomirst – vai atkal dzīvos?
Es ciestos visu klausības laiku,
kamēr atnāk nomainīt mani!
15 Tu sauktu, un es tev atbildētu,
pēc savu roku darba tu ilgotos!
16 Jo tad tu uzraudzītu manus soļus,
tu nevērotu vairs manus grēkus,
17 manas vainas tu tīstoklī aizzīmogotu,
aizziestu manus pārkāpumus!
18 Bet patiesi, kalns krīt un sabrūk,
un klints iziet no savas vietas,
19 kā ūdens akmeņus izgrauž
un pali aizrauj zemes pīšļus,
tā tu sagrauj cilvēka cerību!
20 Tu pieveic viņu, uz mūžu viņš prom,
tu pārvērt tam vaigu un pašu padzen.
21 Tā dēli ir godā, bet viņš to nezina,
kaunā tie nonāk, bet viņam ne jausmas.
22 Tik viņa miesai par viņu sāp,
un viņa dvēsele par viņu sēro.”
