Elihu Is Upset with Job's Friends
1 Finally, these three men stopped arguing with Job, because he refused to admit he was guilty.
2 Elihu from Buz was there, and he had become upset with Job for blaming God instead of himself. 3 He was also angry with Job's three friends for not being able to prove that Job was wrong. 4 Elihu was younger than these three, and he let them speak first. 5 But he became irritated when they could not answer Job, 6 and he said to them:
I am much younger than you,
so I have shown respect
by keeping silent.
7 I once believed age
was the source of wisdom;
8 now I truly realize
wisdom comes from God.
9 Age is no guarantee of wisdom
and understanding.
10 That's why I ask you
to listen to me.
I Eagerly Listened
* 11 I eagerly listened
to each of your arguments,
12 but not one of you proved
Job to be wrong.
13 You shouldn't say,
“We know what's right!
Let God punish him.”
14 Job hasn't spoken against me,
and so I won't answer him
with your arguments.
15 All of you are shocked;
you don't know what to say.
16 But am I to remain silent,
just because you
have stopped speaking?
17 No! I will give my opinion,
18 because I have so much to say,
that I can't keep quiet.
19 I am like a swollen wineskin,
and I will burst
20 if I don't speak.
* 21 I don't know how to be unfair
or to flatter anyone—
22 if I did, my Creator
would quickly destroy me!
Ēlīhu pārmetumi Ījaba draugiem
1 Tad šie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, jo viņš bija pārliecināts par savu taisnību. 2 Bet nu iedegās dusmās Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls no Rāmas dzimtas. Viņš iedegās dusmās uz Ījabu, ka šis taisnāks par Dievu, 3 un iedegās dusmās arī uz viņa trim draugiem, ka šie nerod atbildēt un attaisno Ījabu. 4 Bet Ēlīhu vilcinājās Ījabu uzrunāt, jo šie bija par viņu gados vecāki. 5 Kad Ēlīhu redzēja, ka šie trīs vīri nerod atbildi, viņa dusmas iekvēlojās.
6 Tad Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls, sacīja:
“Jauns es gados, bet veči jūs,
tādēļ kaunējos un baidījos
klāstīt jums savu prātu!
7 Spriedu – lai mūžs lemj,
kam gadu daudz, tas lai gudrību māca.
8 Tomēr tas gars, kas cilvēkā ir,
un Visuvarenā dvaša – tie dod saprašanu!
9 Neba vecumam veiklāks prāts,
nedz vecie sapratīs tiesu,
10 tādēļ saku: klausieties mani,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi!
11 Redzi, es gaidīju jūsu runas,
klausījos jūsu saprātībā,
kamēr jūs meklējāt vārdus,
12 uz jums raudzījos, un redzi –
nav starp jums tāda,
kas Ījabam iebilst spēj
un atbildēt viņa runām!
13 Tik nesakiet: te ir gudrība! –
Dievs viņu pārspēkos, neba cilvēks!
14 Ne ar mani runāja šis,
ne jūsu vārdiem šo atspēkošu!
15 Tie nu mulst un vairs neatbild,
vārdi tos pametuši!
16 Ko man gaidīt?
Tie nerunā,
tie stāv un vairs neatbild!
17 Tad, patiesi, sacīšu savu sakāmo,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi,
18 jo vārdi pārpilda mani,
gars man sprindzina rumpi,
19 redzi, mans rumpis kā spundēts vīns,
kā jauns vīna maiss – tūlīt plīsīs! –
20 runāšu, lai man kļūst vieglāk,
atvēršu lūpas un atbildēšu!
21 Nevienam vaigu es negriezīšu,
nevienam es nelišķēšu,
22 es nemaz neprotu lišķēt! –
tūliņ paņemtu mani mans Radītājs.
