Job's Reply to Eliphaz
I Have Often Heard This
1 Job said:
2 I have often heard this,
and it offers no comfort.
3 So why don't you keep quiet?
What's bothering you?
4 If I were in your place,
it would be easy to criticize
or to give advice.
5 But I would offer hope
and comfort instead.
6 If I speak, or if I don't,
I hurt all the same.
My torment continues.
7 God has worn me down
and destroyed my family;
8 my shriveled up skin proves
that I am his prisoner.
9 God is my hateful enemy,
glaring at me and attacking
with his sharp teeth.
10 Everyone is against me;
they sneer and slap my face.
11 And God is the one
who handed me over
to this merciless mob.
Everything Was Going Well
12 Everything was going well,
until God grabbed my neck
and shook me to pieces.
God set me up as the target
13 for his arrows,
and without showing mercy,
he slashed my stomach open,
spilling out my insides.
14 God never stops attacking,
15 and so, in my sorrow
I dress in sackcloth
and sit in the dust.
16 My face is red with tears,
and dark shadows
circle my eyes,
17 though I am not violent,
and my prayers are sincere.
18 If I should die,
I beg the earth not to cover
my cry for justice.
19 Even now, God in heaven
is both my witness
and my protector.
20 My friends have rejected me,
but God is the one I beg
21 to show that I am right,
just as a friend should.
22 Because in only a few years,
I will be dead and gone.
Ījabs pastāv uz savu nevainību
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis!
Nelāgi mierinātāji jūs!
3 Vai vēja vārdiem nāks gals?
Kas tevi spiež, ka tu tā runā?
4 Es teiktu to pašu, ko jūs,
ja jūsu dvēselēm būtu kā manai –
es rindotu pret jums vārdus
un šūpotu pret jums galvu,
5 jūs spēcinātu ar savu muti,
vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu!
6 Kad runāju, manas sāpes nerimst,
kad apklustu – vai tās nostāj?
7 Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani!
Izputinājis visu manu namu!
8 Tu mani grāb – jau tas pret mani!
Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā!
9 Viņa dusmas plēš mani un vajā,
viņš griež zobus uz mani,
mans pretinieks zibina acis uz mani.
10 Atpletuši pret mani mutes,
tie paļādami sit mani vaigā,
pret mani tie sapulcējušies.
11 Dievs mani nodevis kaušļu baram
un ļaundaru rokās iegrūdis mani.
12 Mierā es mitu, viņš mani satrieca,
pie kakla saķēris dauzīja mani,
viņš nolika mani par mērķi sev,
13 apstāja viņa strēlnieki mani,
viņš šķeļ man nieres un netaupa,
viņš izlej zemē manu žulti,
14 viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas,
kā spēkavīrs viņš skrien pret mani!
15 Apšuvos maisu ap savu ādu
un pīšļos iedūru savu ragu,
16 vaigs man sarkans no raudām,
uz maniem plakstiem nāves ēna –
17 kaut netaisnības nav manā plaukstā
un mana lūgšana šķīsta!
18 Zeme, neapsedz manas asinis,
lai manas vaimanas neapslāpst!
19 Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs
un mans Galvinieks augstumos,
20 apsmej mani paša draugi –
pēc Dieva raud manas acis!
21 Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu,
starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko!
22 Paies noliktie gadi –
došos tai ceļā, kas atpakaļ neved!
