1 Someone told Joab, “The king is crying because Absalom is dead.”
2 David's army found out he was crying because his son had died, and their day of victory suddenly turned into a day of sadness. 3 The troops were sneaking into Mahanaim, just as if they had run away from a battle and were ashamed.
4 David covered his face with his hands and kept on crying loudly, “My son, Absalom! Absalom, my son, my son!”
5 Joab went to the house where David was staying and told him:
You've made your soldiers ashamed! Not only did they save your life, they saved your sons and daughters and wives as well. 6 You're more loyal to your enemies than to your friends. What you've done today has shown your officers and soldiers that they don't mean a thing to you. You would be happy if Absalom was still alive, even if the rest of us were dead.
7 Now get up! Go out there and thank them for what they did. If you don't, I swear by the Lord that you won't even have one man left on your side tomorrow morning. You may have had a lot of troubles in the past, but this will be the worst thing that has ever happened to you!
8 David got up and went to the town gate and sat down. When the people heard that he was sitting there, they came to see him.
Israel and Judah Want David Back
After Israel's soldiers had all returned home, 9-10 everyone in Israel started arguing. They were saying to each other, “King David rescued us from the Philistines and from our other enemies. But then we chose Absalom to be our new leader, and David had to leave the country to get away. Absalom died in battle, so why hasn't something been done to bring David back?”
11 When David found out what they were saying, he sent a message to Zadok and Abiathar the priests. It said:
Say to the leaders of Judah, “Why are you the last tribe to think about bringing King David back home? 12 He is your brother, your own relative! Why haven't you done anything to bring him back?”
13 And tell Amasa, “You're my nephew, and with God as a witness, I swear I'll make you commander of my army instead of Joab.”
14 Soon the tribe of Judah again became followers of David, and they sent him this message: “Come back, and bring your soldiers with you.”
David Starts Back for Jerusalem
15 David started back and had gone as far as the Jordan River when he met the people of Judah. They had gathered at Gilgal and had come to help him cross the river.
16 Shimei the son of Gera was there with them. He had hurried from Bahurim to meet David. Shimei was from the tribe of Benjamin, and 17 1,000 others from Benjamin had come with him.
Ziba, the chief servant of Saul's family, also came to the Jordan River. He and his 15 sons and 20 servants waded across to meet David. 18 Then they brought David's family and servants back across the river, and they did everything he wanted them to do.
Shimei Meets with David
Shimei crossed the Jordan River and bowed down in front of David. 19 He said, “Your Majesty, I beg you not to punish me! Please, forget what I did when you were leaving Jerusalem. Don't even think about it. 20 I know I was wrong. That's why I wanted to be the first one from the northern tribes to meet you.”
21 But Abishai shouted, “You should be killed for cursing the Lord's chosen king!”
22 David said, “Abishai, what will I ever do with you and your brother Joab? Is it your job to tell me who has done wrong? I've been made king of all Israel today, and no one will be put to death!” 23 Then David promised Shimei that he would not be killed.
Mephibosheth Meets with David
24-25 Mephibosheth, the grandson of Saul, also came to meet David. He had missed David so much that he had not taken a bath or trimmed his beard or washed his clothes the whole time David was gone. David asked him, “Why didn't you go with me?”
26 He answered, “Your Majesty, you know I can't walk. I told my servant to saddle a donkey for me so I could go with you. But my servant left without me, and 27 then he lied about me. You're as wise as an angel of God, so do what you think is right. 28 After all, you could have killed my whole family and me. But instead, you let me eat at your own table. Your Majesty, what more could I ask?”
29 David answered, “You've said enough! I've decided to divide the property between you and Ziba.”
30 Mephibosheth replied, “He can have it all! I'm just glad you've come home safely.”
Barzillai Returns Home
31 Barzillai came from Rogelim in Gilead to meet David at the Jordan River and go across with him. 32 Barzillai was 80 years old. He was very rich and had sent food to David in Mahanaim.
33 David said to him, “Cross the river and go to Jerusalem with me. I will take care of you.”
34 Barzillai answered:
Your Majesty, why should I go to Jerusalem? I don't have much longer to live. 35 I'm already 80 years old, and my body is almost numb. I can't taste my food or hear the sound of singing, and I would be nothing but a burden. 36 I'll cross the river with you, but I'll only go a little way on the other side. You don't have to be so kind to me. 37 Just let me return to my hometown, where I can someday be buried near my father and mother. My servant Chimham can go with you, and you can treat him as your own.
38 David said, “I'll take Chimham with me, and whatever you ask me to do for him, I'll do. And if there's anything else you want, I'll also do that.”
39 David's soldiers went on across the river, while he stayed behind to tell Barzillai goodbye and to wish him well. Barzillai returned home, but 40 Chimham crossed the river with David.
Israel and Judah Argue
All of Judah's army and half of Israel's army were there to help David cross the river. 41 The soldiers from Israel came to him and said, “Why did our relatives from Judah secretly take you and your family and your soldiers across the Jordan?”
42 The people of Judah answered, “Why are you so angry? We are the king's relatives. He didn't give us any food, and we didn't take anything for ourselves!”
43 Those from Israel said, “King David belongs to us ten times more than he belongs to you. Why didn't you think we were good enough to help you? After all, we were the first ones to think of bringing him back!”
The people of Judah argued more strongly than the people of Israel.
Dāvids sēro par Abšālomu
1 Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
2 Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!” 3 Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!” 4 Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka. 5 Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
6 Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību! 7 Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu! 8 Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!” 9 Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm.
Dāvids atgriežas Jeruzālemē
10 Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ. 11 Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!”
12 Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni. 13 Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ? 14 Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!” 15 Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!” 16 Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai.
Šimī tiek apžēlots
17 Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam. 18 Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam. 19 Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai. 20 Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds, 21 jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.”
22 Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?” 23 Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!” 24 Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja.
Tikšanās ar Mefībošetu
25 Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca. 26 Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?” 27 Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs! 28 Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk! 29 Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?”
30 Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.” 31 Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!”
Barzilajs
32 Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai. 33 Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs. 34 Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.” 35 Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi? 36 Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam? 37 Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina? 38 Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.”
39 Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!” 40 Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās. 41 Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu. 42 Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?” 43 Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?”
44 Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām.
