Job's Reply to the Lord
No One Can Oppose You
1 Job said:
2 No one can oppose you,
because you have the power
to do what you want.
3 You asked why I talk so much
when I know so little.
I have talked about things
that are far beyond
my understanding.
4 You told me to listen
and answer your questions.
5 I heard about you from others;
now I have seen you
with my own eyes.
6 That's why I hate myself
and sit here in dust and ashes
to show my sorrow.
The Lord Corrects Job's Friends
7 The Lord said to Eliphaz:
What my servant Job has said about me is true, but I am angry with you and your two friends for not telling the truth. 8 So I want you to go over to Job and offer seven bulls and seven goats on an altar as a sacrifice to please me. After this, Job will pray, and I will agree not to punish you for your foolishness.
9 Eliphaz, Bildad, and Zophar obeyed the Lord, and he answered Job's prayer.
A Happy Ending
10 After Job had prayed for his three friends, the Lord made Job twice as rich as he had been before. 11 Then Job gave a feast for his brothers and sisters and for his old friends. They expressed their sorrow for the suffering the Lord had brought on him, and they each gave Job some silver and a gold ring.
12 The Lord now blessed Job more than ever; he gave him 14,000 sheep, 6,000 camels, 1,000 pair of oxen, and 1,000 donkeys.
13 In addition to seven sons, Job had three daughters, 14 whose names were Jemimah, Keziah, and Keren Happuch. 15 They were the most beautiful women in that part of the world, and Job gave them shares of his property, along with their brothers.
16 Job lived for another 140 years—long enough to see his great-grandchildren have children of their own— 17 and when he finally died, he was very old.
Ījaba nožēla un pazemošanās
1 Ījabs atbildēja Kungam:
2 “Zinu, ka tu visu spēj,
ko tu nolem, to nevar novērst!
3 Kurš padomu apslēpj bez zināšanas?
Jā, es runāju, bet nesapratu,
brīnums tas man – es nezināju.
4 Klausies jel, es runāšu,
es tev vaicāšu, stāsti tu man!
5 Tikai dzirdējis biju par tevi,
nu manas acis tevi ierauga –
6 tāpēc noliedzu sevi un nožēloju
pīšļos un pelnos.”
Ījaba labklājība tiek atjaunota
7 Kad Kungs bija tā runājis ar Ījabu, Kungs sacīja Elīfazam no Tēmānas: “Dusmas man deg pret tevi un taviem diviem draugiem, ka nerunājāt par mani patiesību kā mans kalps Ījabs. 8 Tādēļ ņemiet septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba, un upurējiet par sevi sadedzināmo upuri. Un mans kalps Ījabs lai lūdz par jums, jo tikai viņa vaigu es uzlūkošu, – ka es vēl neapkaunoju jūs par to, ka netikāt runājuši par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.” 9 Elīfazs no Tēmānas un Bildads no Šūhas, un Cofars no Naamas gāja un darīja, kā Kungs tiem bija sacījis. Tad Kungs uzlūkoja Ījaba vaigu, 10 Kungs Ījabam visu atdeva, kad tas bija lūdzis par saviem draugiem. Kungs vairoja otrtik visu, kas Ījabam bijis. 11 Tad nāca pie viņa visi brāļi un māsas un visi agrākie paziņas un ēda ar viņu maizi viņa namā. Tie žēloja viņu un mierināja visa ļaunuma dēļ, ko Kungs viņam bija uzsūtījis. Tie deva viņam katrs vienu sudraba gabalu un katrs vienu zelta gredzenu.
12 Kungs svētīja Ījaba mūža galu vēl vairāk nekā sākumu. Viņam bija četrpadsmit tūkstoši avju, seši tūkstoši kamieļu, tūkstotis jūgu vēršu un tūkstotis ēzeļmāšu. 13 Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas, 14 un pirmajai viņš lika vārdā – Ūbele, otrajai – Smaržule un trešajai – Smaržuvācele, 15 un visā zemē nebija citu tik skaistu sievu kā Ījaba meitas, un tēvs tām deva mantas tiesu līdz ar brāļiem.
16 Pēc tam Ījabs dzīvoja vēl simts četrdesmit gadu un pieredzēja savus bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajam augumam. 17 Ījabs nomira vecs un sāts savu dienu.
