The Jews Destroy Their Enemies
1 The first law that the king had made was to be followed on the thirteenth day of Adar, the twelfth month. This was the very day that the enemies of the Jews had hoped to do away with them. But the Jews turned things around, 2 and in the cities of every province they came together to attack their enemies. Everyone was afraid of the Jews, and no one could do anything to oppose them.
3 The leaders of the provinces, the rulers, the governors, and the court officials were afraid of Mordecai and took sides with the Jews. 4 Everyone in the provinces knew that the king had promoted him and had given him a lot of power.
5 The Jews took their swords and did away with their enemies, without showing any mercy. 6-10 They killed 500 people in Susa, but they did not take anything that belonged to the ones they killed. Haman had been one of the worst enemies of the Jews, and ten of his sons were among those who were killed. Their names were Parshandatha, Dalphon, Aspatha, Poratha, Adalia, Aridatha, Parmashta, Arisai, Aridai, and Vaizatha.
11 Later that day, someone told the king how many people had been killed in Susa. 12 Then he told Esther, “Five hundred people, including Haman's ten sons, have been killed in Susa alone. If that many were killed here, what must have happened in the provinces? Is there anything else you want done? Just tell me, and it will be done.”
13 Esther answered, “Your Majesty, please let the Jews in Susa fight to defend themselves tomorrow, just as they did today. And order the bodies of Haman's ten sons to be hanged in public.”
14 King Xerxes did what Esther had requested, and the bodies of Haman's sons were hung in Susa. 15 Then on the fourteenth day of Adar the Jews of the city got together and killed 300 more people. But they still did not take anything that belonged to their enemies.
16-17 On the thirteenth day of Adar, the Jews in the provinces had come together to defend themselves. They killed 75,000 of their enemies, but the Jews did not take anything that belonged to the ones they killed. Then on the fourteenth day of the month the Jews celebrated with a feast.
18 On the fifteenth day of the month the Jews in Susa held a holiday and celebrated, after killing their enemies on the thirteenth and the fourteenth. 19 This is why the Jews in the villages now celebrate on the fourteenth day of the month. It is a joyful holiday that they celebrate by feasting and sending gifts of food to each other.
The Festival of Purim
20 Mordecai wrote down everything that had happened. Then he sent letters to the Jews everywhere in the provinces 21 and told them:
Each year you must celebrate on both the fourteenth and the fifteenth of Adar, 22 the days when we Jews defeated our enemies. Remember this month as a time when our sorrow was turned to joy, and celebration took the place of crying. Celebrate by having parties and by giving to the poor and by sharing gifts of food with each other.
23 They followed Mordecai's instructions and set aside these two days every year as a time of celebration.
The Reason for the Festival of Purim
24 Haman was the son of Hammedatha and a descendant of Agag. He hated the Jews so much that he planned to destroy them, but he wanted to find out the best time to do it. So he cast lots.
25 Esther went to King Xerxes and asked him to save her people. Then the king gave written orders for Haman and his sons to be punished in the same terrible way that Haman had in mind for the Jews. So they were hanged. 26 Mordecai's letter had said that the Jews must celebrate for two days because of what had happened to them. This time of celebration is called Purim, which is the Hebrew word for the lots that were cast. 27 Now every year the Jews set aside these two days for having parties and celebrating, just as they were told to do. 28 From now on, all Jewish families must remember to celebrate Purim on these two days each year.
29 Queen Esther, daughter of Abihail, wanted to give full authority to Mordecai's letter about the Festival of Purim, and with his help she wrote a letter about the feast. 30 Copies of this letter were sent to Jews in the 127 provinces of King Xerxes. In the letter they said:
We pray that all of you will live in peace and safety.
31 You and your descendants must always remember to celebrate Purim at the time and in the way that we have said. You must also follow the instructions that we have given you about mourning and going without eating.
32 These laws about Purim are written by the authority of Queen Esther.
Jūdi sakauj savus ienaidniekus
1 Un divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa pavēlei bija jātiek pildītai, tajā dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja gūt virsroku, viss pavērsās tā, ka jūdi dabūja virsroku pār saviem nīdējiem. 2 Jūdi sapulcējās pilsētās, visās ķēniņa Ahasvēra pavalstīs, lai galētu tos, kuri lūkoja darīt tiem ļaunu, un neviens nestājās tiem pretī, jo bailes no jūdiem bija pārņēmušas visas tautas. 3 Visi pavalstu augstmaņi, satrapi, vietvalži un ierēdņi, kādi vien ķēniņam bija, palīdzēja jūdiem, jo tos bija pārņēmušas bailes no Mordohaja. 4 Mordohajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām pavalstīm, un Mordohajs tapa arvien varenāks.
5 Jūdi satrieca visus savus ienaidniekus ar zobenu, apkāva tos un pazudināja, un darīja saviem nīdējiem, ko vien gribēja. 6 Galvaspilsētā Sūsās jūdi nokāva un izdeldēja pieci simti vīru. 7 Tie nokāva Paršandātu, Dalfonu, Aspātu, 8 Porātu, Adalju, Arīdātu, 9 Parmaštu, Arīsaju, Aridaju un Vajzātu – 10 desmit jūdu ienaidnieka Hāmāna, Hamdāta dēla, dēlus, bet pie laupīšanas neķērās.
11 Tajā pašā dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam galvaspilsētā Sūsās. 12 Un ķēniņš teica ķēniņienei Esterei: “Galvaspilsētā Sūsās jūdi izkāvuši pieci simti vīru un desmit Hāmāna dēlus. Ko tie vēl ir izdarījuši citās ķēniņa pavalstīs?! Bet, lai ko tu prasītu, tas tev tiks dots! Lai kādas tev vēlmes, tās tiks piepildītas!” 13 Estere teica: “Ja tas ķēniņam tīk, lai arī rīt jūdiem Sūsas pilsētā ļauj darīt pēc šodienas likuma, bet desmit Hāmāna dēlus lai pakar karātavās.” 14 Ķēniņš teica: “Lai notiek!” Un Sūsās pildīja pavēli un pakāra desmit Hāmāna dēlus. 15 Jūdi Sūsās sapulcējās arī adāra mēneša četrpadsmitajā dienā un nokāva Sūsās trīs simti vīru, bet pie laupīšanas klāt neķērās.
16 Jūdi sapulcējās ķēniņa pavalstīs, lai aizstāvētu savu dzīvību un tiktu vaļā no saviem ienaidniekiem, tie nokāva savus nīdējus, septiņdesmit piecus tūkstošus, bet pie laupīšanas klāt neķērās. 17 Tas notika adāra mēneša trīspadsmitajā dienā, bet četrpadsmitajā dienā tie atpūtās – padarīja to par dzīru un prieka dienu.
Pūrīm svētki
18 Jūdi Sūsās sapulcējās adāra trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā, bet atpūtās piecpadsmitajā, padarot to par dzīru un prieka dienu. 19 Jūdu zemnieki, kas mīt laukos, kā prieka, dzīru un labu dienu svin adāra mēneša četrpadsmito dienu un tad sūta viens otram mielastu.
20 Mordohajs pierakstīja šīs lietas un sūtīja vēstules visiem jūdiem uz visām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm, tuvām un tālām, 21 lai iedibinātu paražu svinēt adāra mēneša četrpadsmito un piecpadsmito dienu ik gadu 22 kā dienu, kurā jūdi tika vaļā no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā to bēdas vērtās priekā un sēras par labu dienu. Lai tie padara tās par dzīru un prieka dienām un viens otram sūta mielastu un dāvanas nabagiem. 23 Jūdi pieņēma kā paražu to, ko bija sākuši darīt, kā Mordohajs to bija rakstījis. 24 Jo visu jūdu ienaidnieks agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, perināja nolūku tos izdeldēt un tādēļ meta lozes, pūr, par to, kad tos iznīdēt un izdeldēt. 25 Kad Estere nāca ķēniņa priekšā, ķēniņš ar rakstu pavēlēja atsaukt pret jūdiem iecerēto ļaunumu, un tas nāca pār viņa paša galvu – viņu un viņa dēlus pakāra karātavās. 26 Tādēļ šīs dienas nosauca par pūrīm, pēc vārda pūr – loze. Tā dēļ, kas šajā vēstulē rakstīts un ko viņi pieredzēja, un kas ar viņiem notika, 27 jūdi iedibināja paražu un apņēmās, ka viņi paši un viņu pēcnācēji, un visi, kas viņiem pieslējušies, ik gadu svinēs šīs divas dienas, kā tas ar rakstu noteikts, un nekad no tā neatkāpsies. 28 Šīs dienas tiks pieminētas un svinētas no paaudzes paaudzē, no dzimtas dzimtā, no pavalsts pavalstī un no pilsētas pilsētā. Pūrīm dienas lai nezūd pie jūdiem, un atmiņas par tām lai neizsīkst pie viņu pēcnācējiem.
29 Un ķēniņiene Estere, Abīhaila meita, un jūds Mordohajs rakstīja otru vēstuli un ar savu spēku un varu iedibināja Pūrīm svētkus. 30 Vēstules tika sūtītas visiem jūdiem uz simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm – tie bija miera un patiesības vārdi, 31 ar kuriem noliktajā laikā iedibināja pūrīm dienas, kā bija noteicis jūds Mordohajs un ķēniņiene Estere, kā tie bija noteikuši paši sev un saviem pēcnācējiem, iedibināja arī gavēšanu un žēlabas. 32 Ar Esteres pavēli tika iedibināti Pūrīm svētki, un tas tika ierakstīts grāmatā.
