Everything Has Its Time
1 Everything on earth
has its own time
and its own season.
2 There is a time
for birth and death,
planting and reaping,
3 for killing and healing,
destroying and building,
4 for crying and laughing,
weeping and dancing,
5 for throwing stones
and gathering stones,
embracing and parting.
6 There is a time
for finding and losing,
keeping and giving,
7 for tearing and sewing,
listening and speaking.
8 There is also a time
for love and hate,
for war and peace.
What God Has Given Us To Do
9 What do we gain by all our hard work? 10 I have seen what difficult things God demands of us. 11 God makes everything happen at the right time. Yet none of us can ever fully understand all he has done, and he puts questions in our minds about the past and the future. 12 I know the best thing we can do is to always enjoy life, 13 because God's gift to us is the happiness we get from our food and drink and from the work we do. 14 Everything God has done will last forever; nothing he does can ever be changed. God has done all this, so that we will worship him.
15 Everything that happens
has happened before,
and all that will be
has already been—
God does everything
over and over again.
The Future Is Known Only to God
16 Everywhere on earth I saw violence and injustice instead of fairness and justice. 17 So I told myself that God has set a time and a place for everything. He will judge everyone, both the wicked and the good. 18 I know God is testing us to show us that we are merely animals. 19 Like animals we breathe and die, and we are no better off than they are. It just doesn't make sense. 20 All living creatures go to the same place. We are made from earth, and we return to earth. 21 Who really knows if our spirits go up and the spirits of animals go down into the earth? 22 We were meant to enjoy our work, and that's the best thing we can do. We can never know the future.
Visam savs laiks
1 Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess:
2 laiks dzimt un laiks mirt,
laiks stādīt un laiks plūkt stādus,
3 laiks nokaut un laiks dziedināt,
laiks graut un laiks celt,
4 laiks raudāt un laiks smiet,
laiks sērot un laiks diet,
5 laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt,
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,
6 laiks meklēt un laiks zaudēt,
laiks glabāt un laiks sviest prom,
7 laiks saplēst un laiks šūt,
laiks klusēt un laiks runāt,
8 laiks mīlēt un laiks nīst,
laiks karam un laiks mieram.
9 Kas tiek darītājam no viņa pūlēm?
Dieva dotais uzdevums un dāvana
10 Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties. 11 Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam. 12 Zinu, ka nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo. 13 Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana. 14 Zinu, ka viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžam, tam nevar ne pielikt, ne atņemt – Dievs tā ir darījis, lai tie bīstas viņa.
15 Kas ir bijis, jau atkal ir;
kas būs, jau ir bijis –
un Dievs lūko pēc pagājušā.
Tiesas spriedums un nākotne pieder Dievam
16 Un ko es vēl redzēju zem saules –
tiesas vietā tur negantība,
un taisnības vietā tur negantība!
17 Es sacīju sev:
gan taisno, gan ļaundari
tiesās Dievs,
jo tur ir savs laiks katrai lietai
un katram darbam.
18 Es sacīju sev par cilvēkbērniem: Dievs viņus ir pārbaudījis un parādījis, ka viņi ir lopi, tik tiešām! 19 Jo cilvēkbērnu liktenis un lopu liktenis viens – kā viens mirst, tā otrs, viena dvaša tiem visiem, un cilvēks nav pārāks par lopu, jo viss ir tukšība. 20 Visi iet uz to pašu vietu – visi nāk no pīšļiem un atgriežas pīšļos. 21 Kurš zina, vai cilvēkbērnu dvaša kāpj augšup, bet lopu dvaša grimst lejup zemē? 22 Es redzēju, ka cilvēkam nav nekā labāka kā līksmot par savu darbu, jo tā ir viņa daļa. Jo kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa?
