Nehemiah's Prayer
1 I am Nehemiah son of Hacaliah, and in this book I tell what I have done.
During the month of Chislev in the twentieth year that Artaxerxes ruled Persia, I was in his fortress city of Susa, 2 when my brother Hanani came with some men from Judah. So I asked them about the Jews who had escaped from being captives in Babylonia. I also asked them about the city of Jerusalem.
3 They told me, “Those captives who have come back are having all kinds of troubles. They are terribly disgraced, Jerusalem's walls are broken down, and its gates have been burned.”
4 When I heard this, I sat down on the ground and cried. Then for several days, I mourned; I went without eating to show my sorrow, and I prayed:
5 Lord God of heaven, you are great and fearsome. And you faithfully keep your promises to everyone who loves you and obeys your commands. 6 I am your servant, so please have mercy on me and answer the prayer that I make day and night for these people of Israel who serve you. I, my family, and the rest of your people have sinned 7 by choosing to disobey you and the laws and teachings you gave to your servant Moses.
8 Please remember the promise you made to Moses. You told him that if we were unfaithful, you would scatter us among foreign nations. 9 But you also said that no matter how far away we were, we could turn to you and start obeying your laws. Then you would bring us back to the place where you have chosen to be worshiped.
10 Our Lord, I am praying for your servants—those you rescued by your great strength and mighty power. 11 Please answer my prayer and the prayer of your other servants who gladly honor your name. When I serve the king his wine today, make him pleased with me and let him do what I ask.
Nehemija lūdz par savu tautu
1 Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika Persijas ķēniņa divdesmitā gada kislēva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī. 2 Hānānī, viens no maniem brāļiem, kopā ar citiem vīriem atnāca no Jūdas. Un es tiem vaicāju par jūdiem, kas izglābušies no gūsta, un par Jeruzālemi. 3 Viņi man pastāstīja: “Tie, kas atlikuši tajā pavalstī un netika aizvesti trimdā, ir lielā nelaimē un kaunā, jo Jeruzālemes mūri ir sagrauti un tās vārti ir sadedzināti.” 4 Dzirdējis šos vārdus, es apsēdos, raudāju, sēroju vairākas dienas, gavēju, lūdzu debesu Dievu 5 un sacīju: “Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi derību un žēlastību ar tiem, kas tevi mīl un tur tavus baušļus, 6 lai jel dzird tavas ausis un tavas acis ir atvērtas, uzklausi sava kalpa lūgšanu, ko es dienām un naktīm lūdzu tavā priekšā par Israēla dēliem, taviem kalpiem, sūdzēdams Israēla dēlu grēkus, ko mēs pret tevi esam grēkojuši! Grēkojis esmu arī es un mana tēva nams! 7 Mēs esam bijuši tik samaitāti pret tevi, neesam turējuši tavus baušļus, likumus un tiesas, ko tu pavēlēji savam kalpam Mozum. 8 Atceries jel vārdus, kurus tu pavēlēji savam kalpam Mozum: ja jūs būsiet neuzticīgi, es jūs izkliedēšu starp tautām, 9 bet, ja jūs atgriezīsieties pie manis, turēsiet manus baušļus un pildīsiet tos, kaut arī jūs būtu aiztrenkti līdz debess malai, tomēr es jūs no turienes sapulcēšu un atvedīšu uz vietu, kuru esmu izvēlējies, lai tur mājotu mans vārds! – 10 Tie ir tavi kalpi un tava tauta, kuru tu esi izpircis ar lielu spēku un savu stipro roku! 11 Ak, Kungs, lai jel tava auss uzklausa tava kalpa lūgšanu un tavu kalpu lūgšanu, kuri ar prieku bijā tavu vārdu, liec lai tavam kalpam šodien labi sokas un dod viņam, ka šis vīrs ir tam žēlīgs!” – Es biju ķēniņa dzērienu devējs.
