Job's First Speech
Blot Out the Day of My Birth
1 Finally, Job cursed the day
of his birth
2 by saying to God:
3 Blot out the day of my birth
and the night when my parents
created a son.
4 Forget about that day,
cover it with darkness,
5 and send thick, gloomy shadows
to fill it with dread.
6 Erase that night from the calendar
and conceal it with darkness.
7 Don't let children be created
or joyful shouts be heard
ever again in that night.
8 Let those with magic powers
place a curse on that day.
9 Darken its morning stars
and remove all hope of light,
10 because it let me be born
into a world of trouble.
Why Didn't I Die at Birth?
11 Why didn't I die at birth?
12 Why was I accepted
and allowed to nurse
at my mother's breast?
13 Now I would be at peace
in the silent world below
14 with kings and their advisors
whose palaces lie in ruins,
15 and with rulers once rich
with silver and gold.
16 I wish I had been born dead
and then buried, never to see
the light of day.
17 In the world of the dead,
the wicked and the weary rest
without a worry.
* 18 Everyone is there—
19 where captives and slaves
are free at last.
Why Does God Let Me Live?
20 Why does God let me live
when life is miserable
and so bitter?
21 I keep longing for death
more than I would seek
a valuable treasure.
22 Nothing could make me happier
than to be in the grave.
23 Why do I go on living
when God has me surrounded,
and I can't see the road?
24 Moaning and groaning
are my food and drink,
25 and my worst fears
have all come true.
26 I have no peace or rest—
only troubles and worries.
Ījabs nolād savas piedzimšanas dienu
1 Pēc tam Ījabs atdarīja muti, lai nolādētu savu dienu.
2 Ījabs runāja, sacīdams:
3 “Lai zūd diena, kad piedzimu,
un nakts, kad teica: vīrs ieņemts!
4 Tā diena lai top tumsa!
Lai Dievam augstumos tā nerūp,
lai neatspīd pār to gaišums,
5 lai tumsa to atprasa un nāves ēna,
lai sedz to padebess,
lai to baida pusdienas biedi!
6 To nakti lai tumsība ņem,
lai tā nelīksmo starp gada dienām,
lai neienāk mēnešu skaitā!
7 Redzi –
tā nakts lai neauglīga,
tanī lai neskan gaviles,
8 lai tie to nolād, kas gāna dienu,
kam dūša kaitināt leviatānu!
9 Lai aptumst mijkrēslī zvaigznes,
lai cer uz gaismu – bet nekā!
Lai neveras ausmas plaksti!
10 Kāpēc tā man neslēdza klēpja vārtus,
neslēpa mokas manām acīm?!
11 Vai nevarēju nedzimis nomirt
vai, no klēpja iznākot, iznīkt?
12 Kādēļ uz ceļgaliem ņēma mani
un krūšu galus deva man zīst?
13 Tagad es atgūlies dusētu rāmi,
gulētu miegā, būtu man miers,
14 līdzās ķēniņiem un zemes varenajiem,
kas drupas vien sev cēluši,
15 vai blakus augstmaņiem, kam zelts,
kas savos namos sudrabu krāja.
16 Kā neiznēsātam bija man zust –
kā tiem bērniem, kas neredzēs gaismas!
17 Tur ļaundari plosīties piekūst,
tur atpūtu gūst guris un vārgs,
18 blakus gūstekņi liekas dusēt,
nedzird tie uzrauga balsi.
19 Liels un mazs, ikviens tur būs,
un vergs tur brīvs no sava kunga!
20 Kādēļ viņš dāvā grūtdieņiem gaismu,
rūgtdieņiem dzīvību dod,
21 tiem, kas nāvi gaida – bet nav! –
kas meklē to vairāk kā apraktu mantu,
22 kas priecājas un līksmo,
gavilē, kad atrod sev kapu? –
23 Vīram, kam slēpts tā ceļš,
tādam, ko Dievs iegrožojis? –
24 Maizes vietā nopūtas man,
līst kā ūdens brēcieni mani,
25 no kā bītin bijos, nu notiek,
no kā baiļojos, nu nāk man!
26 Nav miera un nav miega,
atpūtas nav, mokas klāt!”
