A Happy Ending for the Jews
1 Before the end of the day, King Xerxes gave Esther everything that had belonged to Haman, the enemy of the Jews. Esther told the king that Mordecai was her cousin. So the king made Mordecai one of his highest officials 2 and gave him the royal ring that Haman had worn. Then Esther put Mordecai in charge of Haman's property.
3 Once again Esther went to speak to the king. This time she fell down at his feet, crying and begging, “Please stop Haman's evil plan to have the Jews killed!” 4 King Xerxes held out the golden scepter to Esther, 5 and she got up and said, “Your Majesty, I know that you will do the right thing and that you really love me. Please stop what Haman has planned. He has already sent letters demanding that the Jews in all your provinces be killed, 6 and I can't bear to see my people and my own relatives destroyed.”
7 King Xerxes then said to Esther and Mordecai, “I have already ordered Haman to be hanged and his house given to Esther, because of his evil plans to kill the Jews. 8 I now give you permission to make a law that will save the lives of your people. You may use my ring to seal the law, so that it can never be changed.”
9 On the twenty-third day of Sivan, the third month, the king's secretaries wrote the law. They obeyed Mordecai and wrote to the Jews, the rulers, the governors, and the officials of all 127 provinces from India to Ethiopia. The letters were written in every language used in the kingdom, including the Jewish language. 10 They were written in the name of King Xerxes and sealed with his ring. Then they were taken by messengers who rode the king's finest and fastest horses.
11-13 In these letters the king said:
On the thirteenth day of Adar, the twelfth month, the Jews in every city and province will be allowed to get together and defend themselves. They may destroy any army that attacks them, and they may kill all of their enemies, including women and children. They may also take everything that belongs to their enemies.
A copy of this law is to be posted in every province and read by everyone.
14-15 Then the king ordered his messengers to take their fastest horses and deliver the law as quickly as possible to every province. When Mordecai left, he was wearing clothes fit for a king. He wore blue and white robes, a large gold crown, and a cape made of fine linen and purple cloth.
After the law was announced in Susa, everyone shouted and cheered, 16 and the Jews were no longer afraid. In fact, they were very happy and felt that they had won a victory.
17 In every province and city where the law was sent, the Jews had parties and celebrated. Many of the people in the provinces accepted the Jewish religion, because they were now afraid of the Jews.
Ķēniņa rīkojums par jūdiem
1 Todien ķēniņš Ahasvērs atdeva ķēniņienei Esterei jūdu nīdēja Hāmāna namu. Mordohajs nāca pie ķēniņa, jo Estere bija pastāstījusi, kas viņš ir. 2 Ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko bija atņēmis Hāmānam, un deva Mordohajam. Bet Estere uzdeva Mordohajam pārvaldīt Hāmāna namu.
3 Un Estere atkal uzrunāja ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un iežēlināja viņu, lai tikai ietu secen tas ļaunums, ko agāgietis Hāmāns bija iecerējis pret jūdiem. 4 Ķēniņš izstiepa pret Esteri savu zelta zizli, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā. 5 Viņa teica: “Ja ķēniņam tīk un ja esmu guvusi viņa vēlību, un ja šī lieta šķiet ķēniņam pareiza, un ja es viņam tīku, tad lai tiek rakstīts, ka tiek atsauktas tās vēstules, ko sacerējis agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, kurš rakstīja, lai visās ķēniņa pavalstīs tiek izdeldēti jūdi. 6 Kā lai es noraugos ļaunumā, kas nāk pār manu tautu? Un kā lai noskatos, kā aiziet pazušanā mana dzimta?”
7 Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: “Redzi, es esmu atdevis Esterei Hāmāna namu, bet viņu pašu pakāra, jo viņš pacēla savu roku pret jūdiem. 8 Rakstiet ķēniņa vārdā par jūdiem, kas jums tīk, un apzīmogojiet to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, tas nevar tikt atsaukts.” 9 Tad trešā, sīvāna, mēneša divdesmit trešajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un tie pierakstīja visu, ko Mordohajs par jūdiem pavēlēja satrapiem, vietvalžiem un pavalstu augstmaņiem simt divdesmit septiņās pavalstīs no Indijas līdz Kūšai – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, un arī jūdiem viņu rakstībā un valodā. 10 Viņš rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā, apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un izsūtīja vēstules ar ziņnešiem, kuri jāja tīrasiņu rumakos no ķēniņa staļļiem. 11 Šajās vēstulēs ķēniņš atļāva jūdiem visās pilsētās pulcēties un aizstāvēt savu dzīvību – nīdēt, kaut un izdeldēt ikvienas tautas vai pavalsts karaspēku, kas apdraudētu viņus, viņu bērnus, sievas vai laupītu viņu mantu – 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvēra provincēs, proti, divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā. 13 Raksta noraksts bija likums ikvienai pavalstij, tas tika izsludināts visām tautām, lai jūdi tajā dienā varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Ziņneši kāpa savos tīrasiņu rumakos, izjāja steigšus un traucās, kā ķēniņš bija vēlējis. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās.
15 No ķēniņa Mordohajs devās projām ķēnišķās drānās – purpurzilās un vieglbalta lina, ar lielu zelta vainagu un smalku linu purpura apmetni. Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās. 16 Nu jūdiem bija gaisma un prieks, līksme un gods. 17 Ikvienā pavalstī un ikvienā pilsētā, kur vien pienāca ķēniņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksme, sākās dzīres un labas dienas, un daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem, jo tos pārņēma bailes jūdu priekšā.
