Solomon Brings the Sacred Chest to the Temple
(2 Chronicles 5.2—6.2)1-2 The sacred chest had been kept on Mount Zion, also known as the city of David. But Solomon decided to have the chest moved to the temple while everyone was in Jerusalem, celebrating the Festival of Shelters during Ethanim, the seventh month of the year.
Solomon called together the important leaders of Israel. 3-4 Then the priests and the Levites carried to the temple the sacred chest, the sacred tent, and the objects used for worship. 5 Solomon and a crowd of people stood in front of the chest and sacrificed more sheep and cattle than could be counted.
6 The priests carried the chest into the most holy place and put it under the winged creatures, 7 whose wings covered both the chest and the poles used for carrying it. 8 The poles were so long that they could be seen from right outside the most holy place, but not from anywhere else. And they stayed there from then on.
9 The only things kept in the chest were the two flat stones Moses had put there when the Lord made his agreement with the people of Israel at Mount Sinai, after bringing them out of Egypt.
10 Suddenly a cloud filled the temple as the priests were leaving the most holy place. 11 The Lord's glory was in the cloud, and the light from it was so bright that the priests could not stay inside to do their work. 12 Then Solomon prayed:
“Our Lord, you said that you
would live in a dark cloud.
13 Now I have built a glorious temple
where you can live forever.”
Solomon Speaks to the People
(2 Chronicles 6.3-11)14 Solomon turned toward the people standing there. Then he blessed them 15-16 and said:
Praise the Lord God of Israel! Long ago he brought his people out of Egypt. He did not choose a city from any tribe in Israel where his temple would be built, but he kept his promise to make my father David the king of Israel.
17 So when David wanted to build a temple for the Lord God of Israel, 18 the Lord said, “It's good that you want to build a temple where I can be worshiped. 19 But you're not the one to do it. Your son will build a temple to honor me.”
20 The Lord has done what he promised. I am the king of Israel like my father, and I've built a temple for the Lord our God. 21 I've also made a place in the temple for the sacred chest. And in that chest are the two flat stones on which is written the solemn agreement the Lord made with our ancestors when he led them out of Egypt.
Solomon Prays at the Temple
(2 Chronicles 6.12-42)22 Solomon stood facing the altar with everyone standing behind him. Then he lifted his arms toward heaven 23 and prayed:
Lord God of Israel, no other god in heaven or on earth is like you!
You never forget the agreement you made with your people, and you are loyal to anyone who faithfully obeys your teachings. 24 My father David was your servant, and today you have kept every promise you made to him.
25 Lord God of Israel, you promised my father that someone from his family would always be king of Israel, if they do their best to obey you, just as he did. 26 Please keep this promise you made to your servant David.
27 There's not enough room in all of heaven for you, Lord God. How could you possibly live on earth in this temple I have built? 28 But I ask you to answer my prayer. 29 This is the temple where you have chosen to be worshiped. Please watch over it day and night and listen when I turn toward it and pray. 30 I am your servant, and the people of Israel belong to you. So whenever any of us look toward this temple and pray, answer from your home in heaven and forgive our sins.
31 Suppose someone accuses a person of a crime, and the accused has to stand in front of the altar in your temple and say, “I swear I am innocent!” 32 Listen from heaven and decide who is right. Then punish the guilty person and let the innocent one go free.
33 Suppose your people Israel sin against you, and then an enemy defeats them. If they come to this temple and beg for forgiveness, 34 listen from your home in heaven. Forgive them and bring them back to the land you gave their ancestors.
35 Suppose your people sin against you, and you punish them by holding back the rain. If they turn toward this temple and pray in your name and stop sinning, 36 listen from your home in heaven and forgive them. The people of Israel are your servants, so teach them to live right. And please send rain on the land you gave them to be theirs forever.
37 Sometimes the crops may dry up or rot or be eaten by locusts or grasshoppers, and your people will be starving. Sometimes enemies may surround their towns, or your people will become sick with deadly diseases. 38 Listen when anyone in Israel truly feels sorry and sincerely prays with arms lifted toward your temple. 39 You know what is in everyone's heart. So from your home in heaven answer their prayers, according to the way they live and what is in their hearts. 40 Then your people will worship and obey you for as long as they live in the land you gave their ancestors.
41-42 Foreigners will hear about you and your mighty power, and some of them will come to live among your people Israel. If any of them pray toward this temple, 43 listen from your home in heaven and answer their prayers. Then everyone on earth will worship you, just like your people Israel, and they will know that I have built this temple to honor you.
44 Our Lord, sometimes you will order your people to attack their enemies. Then your people will turn toward this temple I have built for you in your chosen city, and they will pray to you. 45 Answer their prayers from heaven and give them victory.
46 Everyone sins. But when your people sin against you, suppose you get angry enough to let their enemies drag them away to foreign countries. 47-49 Later, they may feel sorry for what they did and ask your forgiveness. Answer them when they pray toward this temple I have built for you in your chosen city, here in this land you gave their ancestors. From your home in heaven, listen to their sincere prayers and do what they ask. 50 Forgive your people no matter how much they have sinned against you. Make the enemies who defeated them be kind to them. 51 Remember, they are the people you chose and rescued from Egypt that was like a blazing fire to them.
52 I am your servant, and the people of Israel belong to you. So listen when any of us pray and cry out for your help. 53 When you brought our ancestors out of Egypt, you told your servant Moses to say to them, “From all people on earth, the Lord God has chosen you to be his very own.”
Solomon Blesses the People
54 When Solomon finished his prayer at the altar, he was kneeling with his arms lifted toward heaven. He stood up, 55 turned toward the people, blessed them, and said loudly:
56 Praise the Lord! He has kept his promise and given us peace. Every good thing he promised to his servant Moses has happened.
57 The Lord our God was with our ancestors to help them, and I pray that he will be with us and never abandon us. 58 May the Lord help us obey him and follow all the laws and teachings he gave our ancestors.
59 I pray that the Lord our God will remember my prayer day and night. May he help everyone in Israel each day, in whatever way we need it. 60 Then every nation will know that the Lord is the only true God.
61 Obey the Lord our God and follow his commands with all your heart, just as you are doing today.
Solomon Dedicates the Temple
(2 Chronicles 7.4-10)62-63 Solomon and the people dedicated the temple to the Lord by offering 22,000 cattle and 120,000 sheep as sacrifices to ask the Lord's blessing. 64 On that day, Solomon dedicated the courtyard in front of the temple and made it acceptable for worship. He offered the sacrifices there because the bronze altar in front of the temple was too small.
65 Solomon and the huge crowd celebrated the Festival of Shelters at the temple for seven days. There were people from as far away as the Egyptian Gorge in the south and Lebo-Hamath in the north. 66 Then on the eighth day, he sent everyone home. They said goodbye and left, very happy, because of all the good things the Lord had done for his servant David and his people Israel.
Derības šķirsts tiek novietots templī
(2L 5:2–6:2)1 Tad Sālamans Jeruzālemē pulcināja Israēla vecajos, visu cilšu galvenos un Israēla dēlu tēvu namu vadoņus, lai pārnestu Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas Ciānas. 2 Ētana mēnesī, kas ir septītais mēnesis, uz svētkiem pie ķēniņa Sālamana sapulcējās visi Israēla vīri. 3 Kad visi Israēla vecajie sanāca, priesteri ņēma šķirstu, 4 paņēma Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visas svētlietas, kas bija teltī, un priesteri un levīti tās nesa. 5 Ķēniņš Sālamans un visa Israēla sapulce, kas pulcējās pie viņa šķirsta priekšā, upurēja sīklopus un liellopus, tos nevarēja ne saskaitīt, ne aplēst daudzuma dēļ. 6 Priesteri ienesa Kunga derības šķirstu savā vietā iekšnamā – svētumu svētumā zem ķerubu spārniem. 7 Ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta vietu, un ķerubi pārsedza šķirstu un nesamās kārtis no augšas. 8 Kārtis bija tik garas, ka kāršu galus varēja redzēt no svētvietas iekšnama priekšā, bet no ārpuses tās neredzēja. Tur tās ir līdz šai dienai. 9 Šķirstā nekā cita nebija, tikai divas akmens plāksnes, kuras tur ielika Mozus Horebā, kur Kungs noslēdza derību ar Israēla dēliem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes. 10 Kad priesteri izgāja no svētvietas, mākonis piepildīja Kunga namu, 11 un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Kunga namu. 12 Tad Sālamans sacīja:
“Kungs sacījis,
ka dzīvos tumšā padebesī!
13 Celt esmu tev uzcēlis dižu namu,
vietu, kur tev dzīvot mūžīgi!”
Sālamans svētī tautu
(2L 6:3–11)14 Tad ķēniņš pagriezās pret tiem un svētīja visu Israēla sapulci, un visa Israēla sapulce stāvēja. 15 Un viņš sacīja: “Svētīts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš ar savu muti sacījis manam tēvam Dāvidam to, ko pats ar savu roku piepildījis, sacīdams: 16 kopš tās dienas, kad es izvedu savu tautu Israēlu no Ēģiptes, es visu Israēla cilšu starpā nebiju izvēlējies pilsētu, kur uzcelt namu, lai tajā mājotu mans vārds, taču es izvēlējos Dāvidu valdīt pār manu Israēla tautu, 17 un mans tēvs Dāvids vēlējās celt namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam. 18 Bet Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tu gribēji celt namu manam vārdam un darīji labu, to gribēdams, 19 tikai tu pats necelsi šo namu, bet tavs dēls, kas nācis no tava gurna, – viņš cels namu manam vārdam! 20 Kungs ir apstiprinājis savu vārdu, kuru viņš runājis, un es esmu nācis pēc mana tēva Dāvida un sēžu Israēla tronī, kā Kungs to ir sacījis, – es uzcēlu namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam! 21 Es tur iekārtoju vietu derības šķirstam, kurā ir Kunga derība, ko viņš noslēdza ar mūsu tēviem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes.”
Sālamana lūgšana tempļa iesvētīšanā
(2L 6:12–42)22 Sālamans stāvēja Kunga altāra priekšā, iepretī visai Israēla sapulcei, viņš cēla rokas pret debesīm 23 un sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, nav tāda Dieva kā tu ne augšā debesīs, ne apakšā virs zemes, kas tā uzturētu derību un žēlastību pret saviem kalpiem, kuri staigā tavā priekšā no visas sirds. 24 Tu turēji solījumu savam kalpam, manam tēvam Dāvidam. Tu runāji ar savu muti un šodien ar savu roku to piepildīji! 25 Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, turi, ko solīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Tu sacīji – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī manā priekšā, ja tikai tavi dēli staigās manā priekšā tādus ceļus, kā tu staigāji. 26 Un tagad, Israēla Dievs, apstiprini jel savus vārdus, kurus tu sacīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam!
27 Vai tiešām Dievs mājo uz zemes? Redzi, debesis un debesu debesis neietver tevi, kur nu vēl šis nams, kuru es esmu uzcēlis! 28 Jel pievērsies sava kalpa lūgšanai un pazemīgam lūgumam, Kungs, mans Dievs! Uzklausi raudas un lūgšanas, ar kurām tavs kalps šodien nāk tavā priekšā! 29 Lai tavas acis ir atvērtas nakti un dienu pār šo namu – vietu, par kuru tu esi sacījis: tur mājos mans vārds! Sadzirdi lūgšanu, ko tavs kalps šeit sacīs! 30 Uzklausi sava kalpa un savas Israēla tautas lūgumu, ko viņi lūgs šajā vietā, uzklausi to savā mājoklī debesīs, uzklausi un piedod! 31 Ja kāds grēko pret savu tuvāko un tas viņu nozvērina, uzlikdams lāstu, bet viņš iet zvērēt šajā namā tava altāra priekšā, 32 tad tu uzklausi no debesīm un tiesā taisnīgi savus kalpus – notiesā grēcīgo, lai viņa nodarījums nāk pār viņa galvu, bet attaisno taisnīgo un dari viņam pēc taisnības.
33 Ja ienaidnieks sakautu tavu Israēla tautu, tādēļ ka viņi grēkojuši pret tevi – bet viņi tomēr atgriežas pie tevis un atzīst tavu vārdu, lūdz un izlūdzas šajā namā tavu žēlsirdību, 34 tad tu uzklausi no debesīm un piedod savai Israēla tautai viņas grēkus un atdod atpakaļ zemi, kuru tu esi devis viņu tēviem. 35 Ja debesis aizslēgtos un nelītu lietus, tādēļ ka viņi ir grēkojuši pret tevi – bet viņi lūdz šajā vietā un atzīst tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, kaut tu esi viņus pazemojis, 36 tad tu uzklausi no debesīm un piedod grēkus saviem kalpiem un Israēla tautai, jo tu viņiem mācīsi labo ceļu, pa kuru staigāt, un sūtīsi lietu pār zemi, kuru tu esi devis savai tautai mantojumā.
37 Ja zemē ir bads, mēris, sausums, labības rūsa, siseņi, kukaiņi vai arī ienaidnieks ceļas pret zemes vārtiem un nāk posts un sērgas, 38 tad ikvienu lūgšanu, ikvienu pielūgšanu, ko tev lūdz jebkurš cilvēks no visas tavas Israēla tautas, kurš savā sirdī izprot postu un izstiepj rokas pret šo namu, 39 tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, piedod un atdari pēc viņa darbiem, jo tu vienīgais zini viņa sirdi, tu proti atšķirt katra cilvēka sirdi.
40 Lai tie tevis bīstas visas mūža dienas, kuras dzīvo šajā zemē, ko tu devi mūsu tēviem, 41 un arī svešzemnieks, kas nav no tavas Israēla tautas, bet ir atnācis no tālas zemes tava vārda dēļ, 42 jo ir dzirdējis tavu lielo vārdu, tavu stipro roku un izstiepto elkoni – ja viņš atnāks un lūgs šajā namā, 43 tad tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, kā dēļ svešzemnieks sauc uz tevi, lai visas zemes tautas pazītu tavu vārdu un bītos tevis, tāpat kā tava Israēla tauta, lai tās zinātu, ka pār šo namu, kuru es uzcēlu, ir pasludināts tavs vārds!
44 Ja tava tauta dodas karā pret ienaidniekiem – ceļā, kurā tu viņus sūti, – un tie pielūdz Kungu, pagriezušies pret to pilsētu, kuru tu esi izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, 45 tad tu no debesīm sadzirdi viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. 46 Ja viņi grēko pret tevi – jo nav cilvēka, kas negrēkotu, – un tu dusmo uz tiem un liec ienaidniekam saņemt viņus un aizvest gūstā uz ienaidnieka zemi, kas tālu vai tuvu, 47 un, ja tajā zemē, kur viņi ir gūstā, viņu sirdis atgriežas un gūsta zemē tie lūdz tevi, sacīdami: mēs esam grēkojuši un bijuši netaisni un ļauni, – 48 un viņi atgriežas pie tevis no visas sirds un dvēseles savu ienaidnieku zemē, kur viņi ir gūstā, un viņi lūdz tevi, pagriezušies uz savu zemi, kuru tu devi viņu tēviem, uz pilsētu, kuru tu izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, – 49 tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. 50 Piedod savai tautai, kas pret tevi grēkojusi, visus pārkāpumus pret tevi un dod žēlsirdību, ka gūstītāji par tiem apžēlojas, 51 jo viņi ir tava tauta un tavs īpašums, kurus tu izvedi no Ēģiptes, no dzelzs cepļa. 52 Lai tavas acis ir atvērtas uz tava kalpa pielūgšanām un tavas Israēla tautas pielūgšanām, uzklausi visu, ko tie sauc uz tevi. 53 No visām zemes tautām tu viņus esi nošķīris sev par īpašumu, kā tu sacīji, kad ar sava kalpa Mozus roku liki izvest mūsu tēvus no Ēģiptes, Kungs Dievs!”
54 Kad Sālamans beidza lūgt Kungu, šo lūgšanu un pielūgšanu, viņš piecēlās, jo bija nometies ceļos Kunga altāra priekšā, un pacēla rokas pret debesīm. 55 Viņš nostājās un skaļā balsī svētīja visu Israēla sapulci: 56 “Svētīts lai ir Kungs, kas devis mieru savai Israēla tautai, kā viņš bija solījis. Neviens vārds no visiem viņa labajiem vārdiem, ko viņš sacījis caur savu kalpu Mozu, nav zudis! 57 Lai Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums, tāpat kā viņš bija ar mūsu tēviem! Viņš lai mūs neatstāj un nepamet! 58 Pievērs sev mūsu sirdis, lai staigājam visus tavus ceļus un turam tavus baušļus, likumus un tiesas, ko tu pavēlēji mūsu tēviem. 59 Lai šie mani vārdi, kurus es izlūdzos Kunga priekšā, ir tuvu pie Kunga, mūsu Dieva, dienām un naktīm – lai viņš izspriež savu kalpu un savas Israēla tautas lietu dienu no dienas! 60 Lai visas zemes tautas zina, ka Kungs ir Dievs un cita nav! 61 Lai jūsu sirdis ir pie Kunga, mūsu Dieva. Staigājiet viņa likumos un turiet viņa baušļus tāpat kā šodien!”
Tempļa iesvētīšanai pienestie upuri
(2L 7:4–10)62 Tad ķēniņš kopā ar visu Israēlu upurēja Kunga priekšā. 63 Sālamans upurēja miera upuri, viņš Kungam upurēja divdesmit divus tūkstošus vēršu un simt divdesmit tūkstošus avju – to ķēniņš un visi Israēla dēli veltīja Kunga namam. 64 Todien ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas Kunga nama priekšā, tur viņš upurēja sadedzināmo upuri, labības dāvanu un miera upura taukus. Vara altāris, kas atradās Kunga priekšā, bija par mazu sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un miera upura taukiem. 65 Tad Sālamans rīkoja svētkus, un viss Israēls no Hamātas līdz Ēģiptes ielejai bija kopā ar viņu lielā sapulcē Kunga, mūsu Dieva, priekšā septiņas dienas un vēl septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas. 66 Astotajā dienā viņš tautu atlaida, tie svētīja ķēniņu un gāja uz savām teltīm priecīgi, līksmu sirdi par visu labo, ko Kungs bija darījis savam kalpam Dāvidam un Israēla tautai.
