Elihu Continues
I Am Frightened
1 I am frightened
and tremble all over,
2 when I hear the roaring voice
of God in the thunder,
3 and when I see his lightning
flash across the sky.
4 God's majestic voice
thunders his commands,
5 creating miracles too marvelous
for us to understand.
6 Snow and heavy rainstorms
7 make us stop and think
about God's power,
8 and they force animals
to seek shelter.
9 The windstorms of winter strike,
10 and the breath of God
freezes streams and rivers.
11 Rain clouds filled with lightning
appear at God's command,
12 traveling across the sky
13 to release their cargo—
sometimes as punishment for sin,
sometimes as kindness.
Consider Carefully
14 Job, consider carefully
the many wonders of God.
15 Can you explain why lightning
flashes at the orders
16 of God who knows all things?
Or how he hangs the clouds
in empty space?
17 You almost melt in the heat
of fierce desert winds
when the sky is like brass.
18 God can hammer out the clouds
in spite of the oppressive heat,
but can you?
19 Tell us what to say to God!
Our minds are in the dark,
and we don't know how
to argue our case.
20 Should I risk my life
by telling God
that I want to speak?
21 No one can stare at the sun
after a breeze has blown
the clouds from the sky.
22 Yet the glorious splendor
of God All-Powerful
is brighter by far.
23 God cannot be seen—
but his power is great,
and he is always fair.
24 And so we humans fear God,
because he shows no respect
for those who are proud
and think they know so much.
Ēlīhu par Dieva varenību
1 Redzi, par ko dreb mana sirds
un palecas no savas vietas!
2 Klausīt klausieties viņa balss dunā
un dārdos, kas nāk no viņa mutes.
3 Visapakš debesij viņš liek tam skriet –
viņa zibens līdz zemes galiem,
4 un tam pakaļ rūc balss!
Viņš dārdina savu dižo balsi
un zibeņus neaptur, kad atskan balss!
5 Dievs dārdina savu balsi, ka brīnums,
un lielas lietas dara, ka nesaprast!
6 Sniegam viņš saka: krīti zemē! –
brāzmai un gāzmai: līstiet aumaļām! –
7 Cilvēku takas viņš aizzīmogo,
lai katrs zina, kas to radījis!
8 Tad aiziet zvēri savos slēpņos
un savos midzeņos guļas.
9 No dienvidu kambariem viesulis nāk,
no ziemeļu vējpūtām – aukstums.
10 No Dieva dvašas top ledus,
ūdens plašumi tiek savažoti.
11 Viņš ar valgumu pilda tūces,
no mākoņiem rūsu šķiež –
12 tie pagriežas, kā viņš liek,
tie iet turp, kur viņš pavēl:
pār visu zemes virsu –
13 gan par sodību viņa zemei,
gan žēlastību – kā viņš lemj.
14 Ieklausies, Ījab!
Rimsties un saproti Dieva brīnumus!
15 Vai zini, kā Dievs tos izrīko?
Kā zibsnī mākonī rūsu?
16 Vai zini, kā mākoņi turas,
kā visa Zinātājs brīnumus dara?!
17 Tu, kam sakarst drānas,
kad zemi klusina dienvidvējš,
18 vai vari kā viņš debesis izplest,
kas cietas kā kausēts spogulis?
19 Ko atbildēt viņam? – pamāci mūs!
Visapkārt tumšs! – kā te tiesāties?
20 Vai viņš dzird, ko es saku?
Kad cilvēks runā, vai viņš klausās?
21 Redzi, šie nejaudā saulē skatīties –
spodra tā starp padebešiem,
kad vējš pārskriedams tos izdzenā!
22 No ziemeļiem zelts laistās –
ap Dievu baiss dižums!
23 Visuvarenais! – mēs nerodam viņu,
liels spēkā un spriedumā,
dižens taisnībā – nedara pāri.
24 Tādēļ cilvēki viņa bīstas!
Viņš neatzīst pat visgudrākos!”
