Miriam and Aaron Are Jealous of Moses
1-3 Although Moses was the most humble person in all the world, Miriam and Aaron started complaining, “Moses had no right to marry that woman from Ethiopia! Who does he think he is? The Lord has spoken to us, not just to him.”
The Lord heard their complaint 4 and told Moses, Aaron, and Miriam to come to the entrance of the sacred tent. 5 There the Lord appeared in a cloud and told Aaron and Miriam to come closer. 6 Then after commanding them to listen carefully, he said:
“I, the Lord, speak to prophets
in visions and dreams.
7 But my servant Moses
is the leader of my people.
8 He sees me face to face,
and everything I say to him
is perfectly clear.
You have no right to criticize
my servant Moses.”
9 The Lord became angry with Aaron and Miriam. And after the Lord left 10 and the cloud disappeared from over the sacred tent, Miriam's skin turned white with leprosy. When Aaron saw what had happened to her, 11 he said to Moses, “Sir, please don't punish us for doing such a foolish thing. 12 Don't let Miriam's flesh rot away like a child born dead!”
13 Moses prayed, “Lord God, please heal her.”
14 But the Lord replied, “Miriam would be disgraced for seven days if her father had punished her by spitting in her face. So make her stay outside the camp for seven days, before coming back.”
15 The people of Israel did not move their camp until Miriam returned seven days later. 16 Then they left Hazeroth and set up camp in the Paran Desert.
Mirjāma un Ārons kurn pret Mozu
1 Mirjāma un Ārons sāka runāt pret Mozu sievas kūšietes dēļ, ko viņš bija ņēmis, – jo viņš bija apņēmis par sievu kūšieti! 2 Viņi teica: “Vai tad Kungs ir runājis tikai ar Mozu, vai tad viņš nav runājis arī ar mums?!” Un Kungs to dzirdēja. 3 Bet Mozus bija ļoti pazemīgs, pazemīgāks par visiem cilvēkiem, kas mīt uz zemes.
4 Tad Kungs piepeši teica Mozum, Āronam un Mirjāmai: “Nāciet jūs trīs uz Saiešanas telti!” – un visi trīs gāja tur. 5 Kungs nolaidās mākoņu stabā, nostājās telts durvīs un sauca Āronu un Mirjāmu, un tie abi panācās uz priekšu. 6 Un viņš teica:
“Klausieties nu, ko es saku!
Ja kāds no jums būtu pravietis,
es, Kungs, viņam atklātos redzējumā,
sapnī ar viņu es runātu!
7 Ne tāds mans kalps Mozus!
Viņš ir uzticams visā manā namā!
8 Es ar viņu runāju pats,
parādos viņam skaidri, ne mīklās!
Viņš Kunga veidolu skata!
Kā gan jūs nebīstaties runāt pret manu kalpu Mozu?!”
9 Kunga dusmas iedegās pret viņiem, un viņš devās prom. 10 Kad no telts pacēlās mākonis, Mirjāma kļuva spitālīga kā sniegs, Ārons pagriezās pret Mirjāmu, un redzi – viņa bija spitālīga! 11 Tad Ārons teica Mozum: “Ak, mans kungs, neuzliec mums grēku, kaut esam bijuši dumji un grēkojuši! 12 Lai viņa nav kā nedzīva dzimusi, kam, jau no mātes miesām nākot, pagalam puse miesas!” 13 Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Dievs, jel dziedini viņu!”
14 Un Kungs teica Mozum: “Ja viņas tēvs tai būtu iespļāvis sejā, vai tā nebūtu apkaunota septiņas dienas? Lai to ieslēdz uz septiņām dienām ārpus nometnes, un pēc tam viņa var nākt atpakaļ.” 15 Mirjāmu ieslēdza uz septiņām dienām ārpus nometnes, un tauta nedevās ceļā, kamēr Mirjāma nebija atpakaļ. 16 Pēc tam tauta aizgāja no Hacērotas un apmetās Pārānas tuksnesī.
