The Seventh Year
(Deuteronomy 15.1-11)1 When Moses was on Mount Sinai, the Lord told him 2 to say to the community of Israel:
After you enter the land that I am giving you, it must be allowed to rest one year out of every seven. 3 You may raise grain and grapes for six years, 4 but the seventh year you must let your fields and vineyards rest in honor of me, your Lord. 5 This is to be a time of complete rest for your fields and vineyards, so don't harvest anything they produce. 6-7 However, you and your slaves and your hired workers, as well as any domestic or wild animals, may eat whatever grows on its own.
The Year of Celebration
The Lord said to his people:
8 Once every 49 years 9 on the tenth day of the seventh month, which is also the Great Day of Forgiveness, trumpets are to be blown everywhere in the land. 10 This fiftieth year is sacred—it is a time of freedom and of celebration when everyone will receive back their original property, and slaves will return home to their families. 11 This is a year of complete celebration, so don't plant any seed or harvest what your fields or vineyards produce. 12 In this time of sacred celebration you may eat only what grows on its own.
13 During this year, all property must go back to its original owner. 14-15 So when you buy or sell farmland, the price is to be determined by the number of crops it can produce before the next Year of Celebration. Don't try to cheat. 16 If it is a long time before the next Year of Celebration, the price will be higher, because what is really being sold are the crops that the land can produce. 17 I am the Lord your God, so obey me and don't cheat anyone.
18-19 If you obey my laws and teachings, you will live safely in the land and enjoy its abundant crops. 20 Don't ever worry about what you will eat during the seventh year when you are forbidden to plant or harvest. 21 I will see to it that you harvest enough in the sixth year to last for three years. 22 In the eighth year you will live on what you harvested in the sixth year, but in the ninth year you will eat what you plant and harvest in the eighth year.
23 No land may be permanently bought or sold. It all belongs to me—it isn't your land, and you only live there for a little while.
24 When property is being sold, the original owner must be given the first chance to buy it.
25 If any of you Israelites become so poor that you are forced to sell your property, your closest relative must buy it back, 26 if that relative has the money. Later, if you can afford to buy it, 27 you must pay enough to make up for what the present owner will lose on it before the next Year of Celebration, when the property would become yours again. 28 But if you don't have the money to pay the present owner a fair price, you will have to wait until the Year of Celebration, when the property will once again become yours.
29 If you sell a house in a walled city, you have only one year in which to buy it back. 30 If you don't buy it back before that year is up, it becomes the permanent property of the one who bought it, and it will not be returned to you in the Year of Celebration. 31 But a house out in a village may be bought back at any time just like a field. And it must be returned to its original owner in the Year of Celebration. 32 If any Levites own houses inside a walled city, they will always have the right to buy them back. 33 And any houses that they do not buy back will be returned to them in the Year of Celebration, because these homes are their permanent property among the people of Israel. 34 No pastureland owned by the Levi tribe can ever be sold; it is their permanent possession.
Help for the Poor
The Lord said:
35 If any of your people become poor and unable to support themselves, you must help them, just as you are supposed to help foreigners who live among you. 36-37 Don't take advantage of them by charging any kind of interest or selling them food for profit. Instead, honor me by letting them stay where they now live. 38 Remember—I am the Lord your God! I rescued you from Egypt and gave you the land of Canaan, so that I would be your God.
39 Suppose some of your people become so poor that they have to sell themselves and become your slaves. 40 Then you must treat them as servants, rather than as slaves. And in the Year of Celebration they are to be set free, 41 so they and their children may return home to their families and property. 42 I brought them out of Egypt to be my servants, not to be sold as slaves. 43 So obey me, and don't be cruel to the poor.
44 If you want slaves, buy them from other nations 45 or from the foreigners who live in your own country, and make them your property. 46 You can own them, and even leave them to your children when you die, but do not make slaves of your own people or be cruel to them.
47 Even if some of you Israelites become so much in debt that you must sell yourselves to foreigners in your country, 48 you still have the right to be set free by a relative, such as a brother 49 or uncle or cousin, or some other family member. In fact, if you ever get enough money, you may buy your own freedom 50 by paying your owner for the number of years you would still be a slave before the next Year of Celebration. 51-52 The longer the time until then, the more you will have to pay. 53 And even while you are the slaves of foreigners in your own country, your people must make sure that you are not mistreated. 54 If you cannot gain your freedom in any of these ways, both you and your children will still be set free in the Year of Celebration. 55 People of Israel, I am the Lord your God, and I brought you out of Egypt to be my own servants.
Sabata gads
(5Moz 15:1–11)1 Kungs sacīja Mozum Sīnaja kalnā: 2 “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs nonāksiet tajā zemē, ko es jums došu, tai zemei būs jāsvin sabats Kungam. 3 Sešus gadus apsēj savus laukus un sešus gadus apgriez savu vīnadārzu, un novāc tā ražu. 4 Bet septītajā gadā ir sabatu sabats – lai zemei ir sabats Kungam – savus laukus neapsēj un savu vīnadārzu neapgriez! 5 Kas izaug pats no sevis, to nenovāc, un vīnogas no neapgrieztajiem vīnogulājiem nelasi – lai zemei ir sabatu sabats. 6 Sabata gadā ēdiet, kas pats no sevis izaudzis, – tu un tavi vergi, verdzenes, algādži un tie, kas pie tevis apmetušies, 7 tavi lopi un zvēri, kas tavā zemē, – visa raža lai jums ir par ēdamo!
Gaviļu gads
8 Noskaiti septiņus sabata gadus, pa septiņiem gadiem septiņas reizes, septiņi sabata gadi ir četrdesmit deviņi gadi. 9 Septītā mēneša desmitajā dienā skaļi pūt ragu – tā ir grēku izlīguma diena, – pūt ragu visā zemē. 10 Svētiet piecdesmito gadu, pasludiniet savā zemē brīvlaišanu visiem, kas tur mīt, tas lai jums ir jubilejas gads – atgriezieties katrs pie sava īpašuma un dodieties atpakaļ katrs pie savas dzimtas. 11 Piecdesmitais gads jums ir jubilejas gads – nesējiet un nenovāciet to, kas izaudzis pats, un nelasiet vīnogas no neapgrieztiem vīnogulājiem. 12 Tas ir jubilejas gads, tas lai jums ir svēts, – ēdiet to, kas izaudzis uz lauka.
13 Jubilejas gadā visi atgriezieties savā īpašumā. 14 Ja tu to pārdod savam tuvākajam vai pērc no sava tuvākā – nedariet pāri viens otram. 15 No sava tuvākā pērc pēc gadu skaita, kas pagājis kopš jubilejas gada, bet viņš lai tev pārdod pēc ražas gadu skaita. 16 Ja vēl daudz gadu, palielini cenu, bet, ja maz gadu, tad samazini cenu – jo viņš tev pārdod pēc ražas gadu skaita. 17 Nedariet pāri viens otram, bet bīstieties Dieva – jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.
18 Pildiet manus likumus un turiet manas tiesas – ievērojiet tās, un jūs dzīvosiet zemē droši. 19 Tad zeme dos savus augļus un jūs ēdīsiet līdz sātam un dzīvosiet tur droši. 20 Bet, ja sakāt: ko mēs ēdīsim septītajā gadā – mēs taču nedrīkstam sēt un mēs nenovāksim nekādu ražu?! – 21 es likšu, lai mana svētība nāk pār jums sestajā gadā, un ražas būs gana trīs gadiem! 22 Kad jūs astotajā gadā atkal sēsiet, jūs vēl ēdīsiet veco ražu – līdz pat astotajam gadam, kad nāks jaunā raža, jūs ēdīsiet veco. 23 Un zeme lai netiek pārdota uz visiem laikiem, jo šī zeme ir mana, svešinieki un piedzīvotāji jūs esat ar mani! 24 Visā zemē, kas jums pieder, ļaujiet izpirkt zemi!
25 Ja tavs brālis izput un pārdod savu īpašumu, tad lai nāk tuvākais pēc viņa, kas drīkst izpirkt, un izpērk to, ko brālis pārdevis. 26 Ja viņam nav izpircēja, bet viņa rocība ir tāda, lai varētu izpirkt, 27 tad viņš lai atskaita tos gadus, kas pagājuši kopš pārdošanas, un atmaksā tam, kas pārdevis, un atgūst savu īpašumu. 28 Ja viņa rocība nav pietiekama, lai to atgūtu, tad lai tas, ko viņš pārdevis, paliek pie pircēja līdz jubilejas gadam. Jubilejas gadā tas tiks atlaists, un viņš atgūs savu īpašumu. 29 Ja kāds pārdod savu īpašumu pilsētā, kam apkārt mūris, tad viņš var to izpirkt līdz pārdošanas gada beigām, tik ilgi viņš var izpirkt. 30 Bet, ja viņš gada laikā to nav izpircis un māja atrodas pilsētā ar mūriem, tad tā paliek pircējam uz visiem laikiem, uz paaudzēm – jubilejas gadā tā atlaista netiks. 31 Māja ciematā, kam apkārt nav mūru, lai tiek atgūta atpakaļ tāpat kā lauks – tā var tikt atpirkta vai atlaista jubilejas gadā. 32 Mājas, kas levītu pilsētās ir levītu īpašumā, levīti var izpirkt vienmēr. 33 Ja kāds to atpērk no levītiem, tad lai tam, kas māju pārdevis levītu īpašuma pilsētā, tā tiek atlaista jubilejas gadā, jo mājas levītu pilsētās ir viņu īpašums Israēla dēlu vidū. 34 Viņu pilsētu ganības lai netiek pārdotas, jo tās ir mūžīgs īpašums, tās pieder viņiem.
35 Ja tavs tuvākais izput un tevi lūdz, tad uzturi viņu, vienalga, vai tas svešinieks vai tāds, kas mīt pie tevis, – ļauj viņam dzīvot pie tevis. 36 Neņem no viņa augļus un pieauguma maksu, bīsties Dieva! Lai tavs tuvākais mīt pie tevis. 37 Nedod viņam naudu par augļiem un ēdienu par pieauguma maksu. 38 Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, lai dotu jums Kanaāna zemi, lai būtu jums par Dievu.
39 Ja tavs tuvākais izput un tiek tev pārdots, nepaverdzini viņu ar verga darbu. 40 Lai viņš dzīvo pie tevis kā algādzis vai tāds, kas mīt pie tevis, lai viņš tev kalpo līdz jubilejas gadam. 41 Pēc tam viņš drīkst doties no tevis projām, lai atgriežas kopā ar saviem bērniem pie savas dzimtas un savā īpašumā, 42 jo tie ir mani kalpi, ko es izvedu no Ēģiptes zemes, lai tos nepārdod tālāk, kā vergus mēdz pārdot. 43 Neesi pret viņu bargs, bīsties Dieva! 44 Savus vergus un verdzenes pērc no tautām, kas tev ir apkārt, – no tiem tu drīksti pirkt sev vergu vai verdzeni. 45 Un arī no tiem, kas pie jums mīt, tu drīksti pirkt, un no viņu dzimtām, kas mīt pie jums, kas dzimuši jūsu zemē – viņi lai jums ir par īpašumu. 46 Jūs varat tos nodot mantojumā saviem dēliem, lai tie manto tos par mūžīgu īpašumu, no tiem jūs varat sev ņemt vergus, bet ne no saviem brāļiem, Israēla dēliem, – te neviens lai nav varmācīgs pret otru.
47 Ja kāds svešinieks, kas mīt pie jums, kļūst bagāts un tavs tuvākais izput pie viņa un tiek pārdots svešiniekam, kas mīt pie jums, vai kādam no svešinieka dzimtas, 48 pēc tam kad viņš ir pārdots, viņš var tikt izpirkts. Viņu var izpirkt kāds viņa brālis 49 vai viņa tēvabrālis, viņu var izpirkt viņa tēvamāsa vai kāds no viņa miesīgiem radiem, viņu var izpirkt kāds no viņa dzimtas – vai arī viņš drīkst izpirkt sevi pats, ja iemanto turību. 50 Lai atmaksā tam, kas bija viņu nopircis, no savas pārdošanas gada līdz jubilejas gadam, un viņa pārdošanas maksa lai ir atbilstoša gadu skaitam – it kā viņš pie tā būtu dzīvojis kā algādzis. 51 Ja palicis vēl daudz gadu, tad lai atmaksā par savu izpirkšanu no savas pirkšanas maksas pēc to skaita. 52 Ja līdz jubilejas gadam palicis maz gadu, lai atmaksā pēc atlikušajiem gadiem – tā lai maksā par savu izpirkumu. 53 Lai viņš skaitās kā tāds, kas gadu no gada pie viņa ir bijis kā algādzis. Raugi, lai tas nav varmācīgs pret viņu. 54 Un, ja viņš netiek izpirkts šādi, tad lai viņu atlaiž jubilejas gadā – gan viņu, gan viņa dēlus. 55 Jo Israēla dēli ir mani kalpi, ko es izvedu no Ēģiptes zemes, – es esmu Kungs, jūsu Dievs.
