Caring for the Lamps
(Exodus 27.20Exodus 21)1 The Lord told Moses 2 to say to the community of Israel:
You must supply the purest olive oil for the lamps in the sacred tent, so they will keep burning. 3-4 Aaron will set up the gold lampstand in the holy place of the sacred tent. Then he will light the seven lamps that must be kept burning there in my presence, every night from now on. This law will never change.
The Sacred Bread
The Lord said:
5 Use your finest flour to bake twelve loaves of bread about two kilograms each, 6 then take them into the sacred tent and lay them on the gold table in two rows of six loaves. 7 Alongside each row put some pure incense that will be sent up by fire in place of the bread as an offering to me. 8 Aaron must lay fresh loaves on the table each Sabbath, and priests in all generations must continue this practice as part of Israel's agreement with me. 9 This bread will always belong to Aaron and his family; it is very holy because it was offered to me, and it must be eaten in a holy place.
Punishment for Cursing the Lord
10-11 Shelomith, the daughter of Dibri from the tribe of Dan, had married an Egyptian, and they had a son. One day their son got into a fight with an Israelite man in camp and cursed the name of the Lord. So the young man was dragged off to Moses, 12 who had him guarded while everyone waited for the Lord to tell them what to do.
13 Finally, the Lord said to Moses:
14 This man has cursed me! Take him outside the camp and tell the witnesses to lay their hands on his head. Then command the whole community of Israel to stone him to death. 15-16 And warn the others that everyone else who curses me will die in the same way, whether they are Israelites by birth or foreigners living among you.
17 Death is also the penalty for murder, 18 but the killing of an animal that belongs to someone else requires only that the animal be replaced. 19 Personal injuries to others must be dealt with in keeping with the crime— 20 a broken bone for a broken bone, an eye for an eye, or a tooth for a tooth. 21 It's possible to pay the owner for an animal that has been killed, but death is the penalty for murder. 22 I am the Lord your God, and I demand equal justice both for you Israelites and for those foreigners who live among you.
23 When Moses finished speaking, the people did what the Lord had told Moses, and they stoned to death the man who had cursed the Lord.
Gaismeklis
(2Moz 27:20–21)1 Un Kungs sacīja Mozum: 2 “Pavēli Israēla dēliem, lai viņi ņem tīrspiestu olīveļļu gaismeklim, kurā vienmēr degtu eļļas lukturīši. 3 Lai Ārons to novieto Saiešanas teltī, ārpus liecības priekškara, lai tas vienmēr deg no vakara līdz rītam Kunga priekšā – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm! 4 Uz šķīstā gaismekļa lai viņš sakārto eļļas lukturīšus, lai tie ir Kunga priekšā vienmēr.
Maizes
5 Ņem labākos miltus un cep no tiem divpadsmit maizes klaipus – katrā klaipā lai ir divas desmitās daļas ēfas miltu. 6 Noliec tos divās rindās – pa sešiem rindā uz šķīstā galda Kunga priekšā. 7 Katrai rindai virsū liec tīru vīraku, kas kopā ar maizi ir piemiņas daļa Kungam. 8 Katrā sabata dienā sakārto to Kunga priekšā vienmēr – tā Israēla dēliem ir mūžīga derība. 9 Tas lai tiek Āronam un viņa dēliem – viņi drīkst to ēst svētvietā, jo tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums.”
Sods par zaimošanu
10 Reiz pie Israēla dēliem izgāja kāds israēlietes un ēģiptieša dēls. Un šis israēlietes dēls sāka nometnē kauties ar kādu israēlieti. 11 Un israēlietes dēls zaimoja Kunga vārdu, nolādēja to un tika atvests pie Mozus – viņa mātes vārds bija Šelomīta, Dibrī meita, no Dāna cilts. 12 Un viņu ielika zem apsardzes – līdz nāks spriedums no Kunga mutes.
13 Un Kungs sacīja Mozum: 14 “Izved lādētāju ārpus nometnes, lai visi, kas dzirdējuši, liek rokas viņam uz galvas un viss pulks lai viņu nomētā akmeņiem. 15 Un runā ar Israēla dēliem, saki: ikviens, kas nolād Dievu, nes savu grēku. 16 Kas zaimo Kunga vārdu, lai mirtin mirst – lai viss pulks to nomētā akmeņiem, vienalga, vai tas svešinieks vai savējais, – kas zaimojis Kunga vārdu, tam jāmirst. 17 Ikviens, kas nokauj kādu cilvēku, lai mirtin mirst. 18 Kas nobeidz kādu lopu, lai to atlīdzina – dzīvību pret dzīvību. 19 Ikviens, kas sakropļo savu tuvāko, lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja, – 20 lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu – kā viņš kādu cilvēku sakropļojis, tā lai pats tiek sakropļots! 21 Kas nobeidz lopu, lai to atlīdzina, bet, kas nonāvē cilvēku, lai mirst. 22 Lai jums ir viena tiesa – gan svešiniekam, gan savējam, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.”
23 Tad Mozus runāja ar Israēla dēliem, un viņi izveda to, kas bija nolādējis, ārpus nometnes un nomētāja akmeņiem – Israēla dēli darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis.
