A Warning for the People of Jerusalem
The Lord said:
1 Run for your lives,
people of Benjamin.
Get out of Jerusalem.
Sound a trumpet in Tekoa
and light a signal fire
in Beth-Haccherem.
Soon you will be struck
by disaster from the north.
2 Jerusalem is a lovely pasture,
3 but shepherds will surround it
and divided up,
then let their flocks
eat all the grass.
4 Kings will tell their troops,
“If we reach Jerusalem
in the morning,
we'll attack at noon.
But if we arrive later,
5 we'll attack after dark
and destroy its fortresses.”
6 I am the Lord All-Powerful,
and I will command these armies
to chop down trees
and build a ramp up to the walls
of Jerusalem.
People of Jerusalem,
I must punish you
for your injustice.
7 Evil pours from your city
like water from a spring.
Sounds of injustice and violence
echo within your walls;
victims are everywhere,
wounded and dying.
8 Listen to me,
you people of Jerusalem
and Judah.
I will abandon you,
and your land will become
an empty desert.
9 I will tell your enemies
to leave your nation bare
like a vine stripped of grapes.
I, the Lord All-Powerful,
have spoken.
Jeremiah's Anger
10 I have told the people
that you, Lord,
will punish them,
but they just laugh
and refuse to listen.
11 Your anger against Judah
flames up inside me,
and I can't hold it in
much longer.
The Lord's Anger Will Sweep Everyone Away
The Lord answered:
Don't hold back my anger!
Let it sweep away everyone—
the children at play
and all adults,
young and old alike.
12 I'll punish the people of Judah
and give to others
their houses and fields,
as well as their wives.
I, the Lord, have spoken.
13 Everyone is greedy and dishonest,
whether poor or rich.
Even the prophets and priests
cannot be trusted.
14 All they ever offer
to my deeply wounded people
are empty hopes for peace.
15 They should be ashamed
of their disgusting sins,
but they don't even blush.
And so, when I punish Judah,
they will end up on the ground,
dead like everyone else.
I, the Lord, have spoken.
The People of Judah Rejected God's Way of Life
16 The Lord said:
My people, when you stood
at the crossroads,
I told you, “Follow the road
your ancestors took,
and you will find peace.”
But you refused.
17 I also sent prophets
to warn you of danger,
but when they sounded the alarm,
you paid no attention.
18 So I tell all nations on earth,
“Watch what I will do!
19 My people ignored me
and rejected my laws.
They planned to do evil,
and now the evil they planned
will happen to them.”
20 People of Judah,
you bring me incense from Sheba
and spices from distant lands.
You offer sacrifices of all kinds.
But why bother?
I hate these gifts of yours!
21 So I will put stumbling blocks
in your path,
and everyone will die,
including parents and children,
neighbors and friends.
An Army from the North
22 The Lord said,
“Look toward the north,
where a powerful nation
has prepared for war.
23 Its well-armed troops are cruel
and never show mercy.
Their galloping horses sound
like ocean waves
pounding on the shore.
This army will attack you,
lovely Jerusalem.”
24 Then the people said,
“Just hearing about them
makes us tremble with fear,
and we twist and turn in pain
like a woman giving birth.”
25 The Lord said,
“Don't work in your fields
or walk along the roads.
It's too dangerous.
The enemy is well armed
26 and attacks without warning.
So mourn, my people, as though
your only child had died.
Wear clothes made of sackcloth
and roll in the ash pile.”
The Lord's People Must Be Tested
The Lord said:
27 Jeremiah, test my people
as though they were metal.
28 And you'll find they are hard
like bronze and iron.
They are stubborn rebels,
always spreading lies.
* 29-30 Silver can be purified
in a fiery furnace,
but my people are too wicked
to be made pure,
and so I have rejected them.
Jeruzāleme tiks izpostīta savu grēku dēļ
1 Tverieties, Benjāmina dēli
no Jeruzālemes,
Tekoā pūtiet ragu
un pār Bēt-Keremu
dedziet nelaimes zīmi,
jo no ziemeļiem slejas ļaunums
un liels posts.
2 Mīlīga gan un maiga
ir Ciānas meita –
bet izdeldēšu!
3 Pār viņu nāks gani
ar saviem avju pulkiem,
tie uzslies ap viņu teltis
un ganīs, kur gribēs.
4 Svētījiet kauju pret viņu!
Uzbrūkam dienvidū!
Vai! mums,
jo diena jau griežas uz galu,
jau izstiepjas vakara ēnas.
5 Celieties, uzbrūkam naktī,
sagraujam viņas mūra pilis!
6 Jo tā saka Pulku Kungs:
“Cērtiet kokus un uzberiet
ap Jeruzālemi aplenkuma valni! –
šai pilsētai jātop piemeklētai
tās varmācības dēļ!
7 Kā aka glabā ūdeni svaigu,
tā viņa saglabā ļaunumu!
Tur dzird apspiešanu un varasdarbus,
manā priekšā vienmēr ir sērgas un rētas!
8 Topi brīdināta, Jeruzāleme,
kamēr es tev neesmu palicis svešs,
kamēr vēl neesmu pārvērtis tevi par izpostījumu,
par zemi, kur neviens nedzīvo.”
9 Tā saka Pulku Kungs:
“Kā vīnogas lasīdams pārlasi
Israēla pārpalikumu,
atkal un atkal
liec savu roku pie stīgām
kā vīnkopis.”
10 Uz ko lai es runāju,
ko lai brīdinu, ka dzird,
redzi, tiem ir neapgraizīto ausis
un tie klausīties nespēj,
redzi, Kunga vārdi tiem par izsmieklu,
tie viņiem netīk.
11 Es, pilns Kunga dusmu,
knapi turos
izliet tās pār bērniem ielās
un pār jaunekļu pulku,
jo gan vīrs, gan sieva tiks sagūstīti,
gan vecis, gan tas, kam papilnam dienu.
12 “Viņu mājas iemantos citi,
tie dabūs gan viņu laukus, gan sievas,
jo es izstiepšu savu roku pār tiem,
kas mīt šajā zemē,”
saka Kungs.
13 “Gan mazi, gan lieli –
visi tīko pēc netaisnas mantas,
gan pravietis, gan priesteris –
visi krāpjas!
14 Manas tautas brūci
tie tik apārstē,
tie saka: miers, miers,
bet miera nav!
15 Nu tie apkaunoti,
jo tie darīja preteklību,
kauna tie nepratās,
goda tie nezināja, –
tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi,
tie klups, kad tos piemeklēšu,”
saka Kungs.
16 Tā saka Kungs:
“Uz ceļa stājiet un raugiet,
prasiet pēc mūžsena gājuma –
kur ir labais ceļš?
Tad ejiet pa to!
Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!
Bet viņi teica: mēs neiesim!
17 Es tiem iecēlu sargus:
klausieties raga skaņās!
Bet viņi teica:
mēs neklausīsimies.
18 Tādēļ klausieties, tautas,
un sapulce, zini,
kas viņiem būs!
19 Klausies, zeme,
redzi, es nesu šai tautai ļaunu –
tas viņu nodomu auglis,
jo manos vārdos tie neklausījās
un manu bauslību nopaļāja.
20 Kam man šis vīraks,
kas atvests no Šebas,
vai labās smaržu niedres
no tālām zemēm,
jūsu sadedzināmie upuri man netīk
un jūsu upuri man nav saldi!”
21 Tādēļ tā saka Kungs:
“Redzi, es likšu šai tautai
klupšanas akmeņus,
un tā pār tiem klups –
tēvi kopā ar dēliem
un kaimiņš ies bojā ar kaimiņu!”
Naidnieks no ziemeļiem
22 Tā saka Kungs:
“Redzi, no ziemeļu zemes nāk tauta,
no zemes nostūriem
šurp taisās liela cilts!
23 Loku un bozi tie tver,
tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav,
viņu balss šņāc kā jūra,
uz zirgiem tie jāj
jau sarindojušies kaujai –
pret tevi, Ciānas meita!”
24 Mēs dzirdējām baumas par to,
mums nošļuka rokas,
mūs sakampa sāpes
kā dzemdētāju.
25 Uz lauka nenāc,
uz ceļa neej,
jo naidniekam zobens –
visapkārt šaušalas.
26 Mana tautmeita!
Joz maisu,
vārties pīšļos,
sēro kā par vienīgo dēlu
un vaidi rūgtās žēlabās,
jo pār mums
piepeši nāks postītājs!
27 “Es tevi darīju
par tādu, kas pārbauda metālu,
par cietoksni manā tautā –
lai tu zini un iztausti viņu ceļus.
28 Viņi visi ir pilni spīts,
staigā žvankstēdami, –
kā varš un dzelzs! –
viņi visi ir postītāji!”
29 Plēšas sveilē,
no uguns sanāk svins,
velti kausēts –
ļaunie nav atšķirti nost!
30 Uz viņiem sauks:
nederīgs sudrabs! –
jo tos atmetis Kungs.
