Deborah and Barak Sing for the Lord
1 After the battle was over that day, Deborah and Barak sang this song:
2 We praise you, Lord!
Our soldiers volunteered,
ready to follow you.
3 Listen, kings and rulers,
while I sing for the Lord,
the God of Israel.
4 Our Lord, God of Israel,
when you came from Seir,
where the Edomites live,
5 rain poured from the sky,
the earth trembled,
and mountains shook.
6 In the time of Shamgar
son of Anath,
and now again in Jael's time,
roads were too dangerous
for caravans.
Travelers had to take
the back roads,
7 and villagers couldn't work
in their fields.
Then Deborah took command,
protecting Israel as a mother
protects her children.
8 The Israelites worshiped
other gods,
and the gates of their towns
were then attacked.
But they had no shields
or spears to fight with.
9 I praise you, Lord,
and I am grateful
for those leaders and soldiers
who volunteered.
10 Listen, everyone!
Whether you ride a donkey
with a padded saddle
or have to walk.
11 Even those who carry water
to the animals will tell you,
“The Lord has won victories,
and so has Israel.”
Then the Lord's people marched
down to the town gates
12 and said, “Deborah, let's go!
Let's sing as we march.
Barak, capture our enemies.”
13 The Lord's people who were left
joined with their leaders
and fought at my side.
14 Troops came from Ephraim,
where Amalekites once lived.
Others came from Benjamin;
officers and leaders came
from Machir and Zebulun.
15 The rulers of Issachar
came along with Deborah,
and Issachar followed Barak
into the valley.
But the tribe of Reuben
was no help at all!
16 Reuben, why did you stay
among your sheep pens?
Was it to listen to shepherds
whistling for their sheep?
No one could figure out
why Reuben wouldn't come.
17 The people of Gilead stayed
across the Jordan.
Why did the tribe of Dan
remain on their ships
and the tribe of Asher
stay along the coast
near the harbors?
18 But soldiers of Zebulun
and Naphtali
risked their lives
to attack the enemy.
19 Canaanite kings fought us
at Taanach by the stream
near Megiddo —
but they couldn't rob us
of our silver.
20 From their pathways in the sky
the stars fought Sisera,
21 and his soldiers were swept away
by the ancient Kishon River.
I will march on and be brave.
22 Sisera's horses galloped off,
their hoofs thundering
in retreat.
23 The Lord's angel said,
“Put a curse on Meroz Town!
Its people refused
to help the Lord fight
his powerful enemies.”
24 But honor Jael,
the wife of Heber
from the Kenite clan.
Give more honor to her
than to any other woman
who lives in tents.
Yes, give more honor to her
than to any other woman.
25 Sisera asked for water,
but Jael gave him milk—
cream in a fancy cup.
26 She reached for a tent-peg
and held a hammer
in her right hand.
And with a blow to the head,
she crushed his skull.
27 Sisera sank to his knees
and fell dead at her feet.
28 Sisera's mother looked out
through her window.
“Why is he taking so long?”
she asked.
“Why haven't we heard
his chariots coming?”
29 She and her wisest women
gave the same answer:
30 “Sisera and his troops
are finding treasures
to bring back—
a woman, or maybe two,
for each man,
and beautiful dresses
for those women to wear.”
31 Our Lord, we pray
that all your enemies
will die like Sisera.
But let everyone who loves you
shine brightly like the sun
at dawn.
Midian Steals Everything from Israel
There was peace in Israel for about 40 years.
Deboras dziesma
1 Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls:
2 “Kā plīv Israēla matu cirtas! –
Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu!
3 Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! –
Es – Kungam, es dziedāšu viņam,
spēlēšu Kungam, Israēla Dievam!
4 Kungs, kad tu no Seīras izgāji,
no Edoma laukiem iznāci,
tad drebēja zeme un rasoja debess,
no mākoņiem lāsoja ūdens.
5 Kalni izkusa Kunga priekšā –
Sīnajieša –
Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anāta dēla, dienās
un Jaēlas dienās ceļi noklusuši,
taku minēji
iet apkārtceļus.
7 Noklusuši ciematnieki,
Israēlā tie apklusuši,
līdz cēlos es – Debora,
līdz cēlos es – māte Israēlā!
8 Israēls izvēlas jaunus dievus,
un nu karš jau vārtos!
Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps
uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā!
9 Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem,
kas sevi ziedo tautai.
Slavējiet Kungu!
10 Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat,
uz paklājiem sēžat
un pa ceļiem ejat – vēstiet!
11 Lokšāvēju balsīm ūdens smelšanas vietās
tie daudzina Kunga taisnīgos darbus,
viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā,
kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos.
12 Mosties, mosties jel, Debora!
Mosties, mosties jel, dziesmu sāc!
Celies, Bārāk,
gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls!
13 Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums,
Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem!
14 No Efraima, kura saknes Amālēkā,
tev seko Benjāmins tavu ļaužu pulkā.
No Māhīras nāk lejup pavēlnieki,
no Zebulūna – vadoņu zižļu nesēji.
15 Mani vadoņi Jisašharā – kopā ar Deboru,
un Jisašhars tāpat kā Bārāks
ielejā izsūtīts kājām.
Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma…
16 Kādēļ gan sēdi starp ugunskuriem? –
Vai lai klausītos ganāmpulku šņākuļošanā!?
Gar Rūbena strautiem
gan vareni sprieda…
17 Gileāds apmeties viņpus Jardānas,
bet Dāns – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem?
Ašērs mīt jūras piekrastē,
apmetas savās kuģu piestātnēs.
18 Taču Zebulūns – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt,
tāpat arī Naftālī – augstieņu laukos.
19 Sanākuši ķēniņi izkaroties,
tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi
Taanahā pie Megido ūdeņiem,
bet sudraba laupījumu nedabūja.
20 Arī no debesīm karoja!
Zvaigznes no saviem ceļiem pret Sīsru karoja!
21 Kīšonas straume tos aizskaloja,
mūžsenā straume, Kīšonas straume.
Triec, mana dvēsele, stiprāk!
22 Tad klaudzēja zirga pakavi
no aulekšiem, viņa vareno auļiem.
23 “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis,
“lādēt nolādēti tās iemītnieki,
jo tie nenāca palīgā Kungam,
palīgā Kungam pret spēkavīriem!”
24 Svētīta no sievām ir Jaēla,
kēnieša Hebera sieva,
no telšu mītniecēm vissvētītākā!
25 Viņš ūdeni lūdza,
viņa pienu deva!
Dižcilša kausā
viņa krējumu sniedza!
26 Telts mietiņu viņa tvēra rokā
un strādnieka āmuru labajā rokā –
viņa nosita Sīsru,
sadragāja tam galvu,
sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus!
27 Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla!
Starp viņas kājām tas saļima, nokrita –
kur saļimis bija, tur pakrita nokauts!
28 Pa logu izliekusies,
Sīsras māte griezīgi brēc
caur loga režģi:
“Kādēļ gan kavējas viņa kararati?
Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?”
29 Gudrākās no galma sievām bilst,
un viņa pati atkārto vārdus:
30 “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! –
Vienu, divas meičas ik vīram!
Raibu drānu laupījums Sīsram!
Raibu drānu laupījums, izšuvums!
Pa diviem izšūtiem tērpiem
ik laupītās kaklam!”
31 Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki!
Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā saule pilnā spēkā!”
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
