The Lord Will Send a Flood
1-2 More and more people were born, until finally they spread all over the earth. Some of their daughters were so beautiful that supernatural beings came down and married the ones they wanted. 3 Then the Lord said, “I won't let my life-giving breath remain in anyone forever. No one will live for more than 120 years.”
4 The children of the supernatural beings who had married these women became famous heroes and warriors. They were called Nephilim and lived on the earth at that time and even later.
5 The Lord saw how bad the people on earth were and that everything they thought and planned was evil. 6 He was sorry that he had made them, 7 and he said, “I'm going to destroy every person on earth! I'll even wipe out animals, birds, and reptiles. I'm sorry I ever made them.”
8 But the Lord was pleased with Noah, 9 and this is the story about him. Noah was the only person who lived right and obeyed God. 10 He had three sons: Shem, Ham, and Japheth.
11-12 God knew that everyone was terribly cruel and violent. 13 So he told Noah:
Cruelty and violence have spread everywhere. Now I'm going to destroy the whole earth and all its people. 14 Get some good lumber and build a boat. Put rooms in it and cover it with tar inside and out. 15 Make it 133 meters long, 22 meters wide, and 13 meters high. 16 Build a roof on the boat and leave a space of about 44 centimeters between the roof and the sides. Make the boat three stories high and put a door on one side.
17 I'm going to send a flood that will destroy everything that breathes! Nothing will be left alive. 18 But I solemnly promise that you, your wife, your sons, and your daughters-in-law will be kept safe in the boat.
19-20 Take into the boat with you a male and a female of every kind of animal and bird, as well as a male and a female of every reptile. I don't want them to be destroyed. 21 Store up enough food both for yourself and for them.
22 Noah did everything God told him to do.
Cilvēku samaitātība
1 Un bija, ka cilvēku uz zemes kļuva aizvien vairāk un tiem dzima meitas, 2 Dieva dēli redzēja, ka cilvēka meitas ir jo labas, un viņi no tām ņēma sev sievas – kuru vien vēlējās. 3 Un Kungs teica: “Lai mans Gars nevalda cilvēkā uz mūžiem, jo viņš ir tikai miesa! Lai viņa dienas ir simts divdesmit gadi!” 4 Tajās dienās uz zemes bija milži, pēc tam kad Dieva dēli bija nākuši pie sievām un tos dzemdinājuši, – tie bija varoņi, kopš senatnes vīri ar vārdu!
5 Un Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu! 6 Un Kungs nožēloja, ka uz zemes taisījis cilvēku, un tas mocīja viņa sirdi. 7 Un Kungs teica: “Es noslaucīšu no zemes virsas cilvēku, ko es radīju, – no cilvēka līdz lopam, līdz rāpulim, līdz debesu putnam! Man ir žēl, ka es tos radīju!” 8 Bet Noa guva Kunga vēlību.
Noa ir Dievam tīkams
(Ebr 11:71Pēt 3:20)9 Šīs ir Noas paaudzes. Noa bija taisns vīrs, savā paaudzē bez vainas, Noa staigāja ar Dievu. 10 Noa bija tēvs trīs dēliem – Šēmam, Hāmam un Jafetam. 11 Bet zeme bija izvirtusi Dieva priekšā un pilna varasdarbu! 12 Dievs uzlūkoja zemi, un, redzi, tā bija izvirtusi! – jo visa miesa savu dzīvi uz zemes bija darījusi izvirtušu.
13 Un Dievs teica Noam: “Visai miesai pienācis gals manā priekšā, jo viņu dēļ zeme tapusi pilna varasdarbu, un, redzi, es viņus izdeldēšu kopā ar zemi! 14 Taisi sev šķirstu no sveķaina koka, taisi kambarus šķirstā un nosveķo to no iekšpuses un ārpuses ar sveķiem! 15 Taisi to tā – lai šķirsts ir trīs simti elkoņus garš, piecdesmit elkoņus plats un trīsdesmit elkoņus augsts. 16 Šķirsta jumtu augšpusē pacel elkoņa augstumā un ieliec šķirsta sānos durvis. Taisi tam apakšējo, vidējo un augšējo klāju! 17 Un es, redzi, – es likšu, lai pār zemi nāk ūdensplūdi, lai apakš debesīm izdeldē visu miesu, kurā ir dzīvības dvaša! Izmirs viss, kas uz zemes! 18 Ar tevi es celšu savu derību, tu ej šķirstā – tu, tavi dēli, tava sieva un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! 19 Ved sev līdzi šķirstā pa diviem no visa dzīvā, no visas miesas – tēviņu un mātīti, lai dzīvo! 20 No debesu putniem – katru pēc sava veida, no lopiem – katru pēc sava veida, un no visiem, kas rāpo pa zemi, – katru pēc sava veida, – pa divi no katra lai nāk tev līdzi, lai dzīvo! 21 Bet tu ņem sev visādu ēdamo, kas ēdams, un savāc to pie sevis! Tas tev un viņiem būs par barību!” 22 Un Noa darīja visu, ko Dievs viņam pavēlēja, tā viņš darīja!
