The Lord Will Punish Jerusalem
1 The Lord said:
2 Ezekiel, son of man, condemn the places in Jerusalem where people worship. Warn everyone in Israel 3 that I am about to punish them. I will pull out my sword and have it ready to kill everyone, whether good or evil. 4 From south to north, people will die, 5 knowing that my sword will never be put away.
6 Ezekiel, groan in sorrow and despair so that everyone can hear you. 7 When they ask why you are groaning, tell them you have terrifying news that will make them faint and tremble in fear and lose all courage. These things will happen soon. I, the Lord God, make this promise!
A Sword Is Ready To Attack Israel
8 The Lord said:
9-10 Ezekiel, son of man, tell the people of Jerusalem:
I have sharpened my sword
to slaughter you;
it is shiny and will flash
like lightning!
Don't celebrate—
punishment is coming,
because everyone has ignored
my warnings.
11 My sword has been polished;
it's sharp and ready to kill.
12 Groan in sorrow, Ezekiel;
the sword is drawn against
my people and their leaders.
They will die!
So give up all hope.
13 I am testing my people,
and they can do nothing
to stop me.
I, the Lord, have spoken.
14 Ezekiel, warn my people,
then celebrate my victory
by clapping your hands.
My vicious sword will attack
again and again,
killing my people
with every stroke.
15 They will lose all courage
and stumble with fear.
My slaughtering sword
is waiting at every gate,
flashing and ready to kill.
16 It will slash right and left,
wherever the blade is pointed.
17 Then I will stop being angry,
and I will clap my hands
in victory.
I, the Lord, have spoken.
The King of Babylonia and His Sword
18 The Lord said:
19 Ezekiel, son of man, mark two roads for the king of Babylonia to follow when he comes with his sword. The roads will begin at the same place, but be sure to put up a signpost where the two roads separate and go in different directions. 20 Clearly mark where the two roads lead. One goes to Rabbah, the capital of Ammon, and the other goes to Jerusalem, the fortified capital of Judah. 21 When the Babylonian king stands at that signpost, he will decide which way to go by shaking his arrows, by asking his idols, and by carefully looking at the liver of a sacrificed animal. 22 His right hand will pull out the arrow marked “Jerusalem.” Then he will immediately give the signal to shout the battle cry, to build dirt ramps up to the top of the city walls, to break down its walls and gates with large wooden poles, and to kill the people. 23 Everyone in Jerusalem had promised to be loyal to Babylonia, and so none of them will believe that this could happen to them. But Babylonia's king will remind them of their sinful ways and warn them of their coming captivity.
24 Ezekiel, tell the people of Jerusalem and their ruler that I, the Lord God, am saying:
Everything you do is wicked and shows how sinful you are. You are guilty and will be taken away as prisoners.
25 And now, you evil and wicked ruler of Israel, your day of final punishment is almost here. 26 I, the Lord God, command you to take off your royal turban and your crown, because everything will be different. Those who had no power will be put in charge, and those who now rule will become nobodies. 27 I will leave Jerusalem in complete ruins like no one has ever seen until my chosen one comes to punish this city.
Judgment against Ammon
28 The Lord God said:
Ezekiel, son of man, the Ammonites have insulted Israel, so condemn them and tell them I am saying:
A sword is drawn,
ready to slaughter;
it is polished and prepared
to kill as fast as lightning.
29 You wicked Ammonites see false visions and believe untrue messages. But your day of punishment is coming soon, and my sword will slaughter you!
30 Your days to punish others are over, so put your swords away. You will be punished in the land of your birth. 31 My furious anger will scorch you like fire, and I will hand you over to cruel men who are experts in killing. 32 You will be burned and will die in your own land. Then you will be forgotten forever. I, the Lord, have spoken.
Vēstījums par dienvidiem
1 Un Kunga vārds nāca pār mani: 2 “Cilvēka dēls, pagriezies pret dienvidiem – runā pret dienvidiem, pravieto par mežu dienvidu klajumā! 3 Saki dienvidu mežam: klausies Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: redzi, es degšu uguni, kas tevi rīs, – visus zaļoksnus kokus, visus kaltušus kokus! Neapdzēsīs vareno liesmu! Sadegs it viss, kas tevī, – no dienvidiem līdz ziemeļiem! 4 Visi, kam miesa, redzēs, ka es esmu Kungs! Es aizdedzu – neviens nenodzēsīs!” 5 Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tie saka par mani: vai tik šis nav parunu teicējs!?”
Kunga zobens
6 Tad Kunga vārds nāca pār mani: 7 “Cilvēka dēls, pagriezies pret Jeruzālemi un runā pret svētvietām, pravieto par Israēla zemi. 8 Saki Israēla zemei: tā saka Kungs: redzi, es pret jums traucos ar atvēztu zobenu – nīdēšu gan taisno, gan ļaundari! 9 Tādēļ nīdēšu gan taisno, gan ļaundari, tādēļ mans zobens atvēzts, tas traucas pret visu, kam miesa, no dienvidiem līdz ziemeļiem! 10 Zinās visi, kam miesa, ka es esmu Kungs!
Es traucos ar atvēztu zobenu, tas netiks vairs nolaists!
11 Un tu, cilvēka dēls, rūgti vaidi šļauganām kājām, vaidi, tiem redzot! 12 Un, kad tie tev vaicās: kādēļ tu vaidi? – tad atbildi: tādēļ, ka saņemta vēsts! Nu ļimst ik sirds, visiem rokas slābanas, visiem gars nemaņā, visiem kājas apslapētas! Redzi, tas nāk – tas piepildīsies!” saka Kungs Dievs.
13 Kunga vārds nāca pār mani: 14 “Cilvēka dēls, pravieto, saki: tā saka Kungs:
zobens, zobens – asināts un spodrināts!
15 Asināts, lai kautin kautu,
spodrināts, lai mirdz kā zibens.
Vai mums līksmot?
Mana dēla zizlis visus kokus nicina.
16 Bet zobens dots, lai spodrina un saujā tver, –
zobens asināts un spodrināts,
kāvējam tas rokā likts!
17 Kliedz un kauc, cilvēka dēls!
Jo tas nāks pār maniem ļaudīm,
pār visiem Israēla valdniekiem –
zobenam tie pamesti kopā ar maniem ļaudīm –
tādēļ pļaukā sev pa ciskām!
18 Nu pārbaudīts – un tad?!
Ja arī zizlis nicina, tā nebūs! –
saka Kungs Dievs.
19 Cilvēka dēls, pravieto, plaukšķini rokas –
jo divkāršs zobens, trīskāršs zobens – tas nāk galēt,
zobens, lielais galētājs, tos jau ielencis!
20 Tādēļ sirdis pamirst un daudzi klūp –
pie visiem viņu vārtiem es noliku kāvēju zobenu.
Ak, vai! Tas darināts, lai zib, tas spodrināts, lai kauj!
21 Asais cērt pa labi, tad pa kreisi,
kur tik griezies – asmens priekšā!
22 Arī es plaukšķināšu, un mana kvēle rims!
Es, Kungs, esmu runājis!”
23 Kunga vārds nāca pār mani: 24 “Cilvēka dēls, nospraud divus ceļus, pa kuriem nākt Bābeles ķēniņa zobenam – tie abi nāks no vienas zemes. Ceļa sākumā, kas ved uz pilsētu, taisi virziena rādītāju. 25 Nospraud ceļu, pa kuru zobenam nākt uz Amona dēlu Rabu un uz stipro Jeruzālemi Jūdā, 26 jo Bābeles ķēniņš stāvēs krustcelēs, kur šie divi ceļi šķiras, un tur pareģot pareģos – viņš izsvaidīs bultas, vaicās dieviņiem un raudzīs upuru aknas! 27 Viņa labā roka pareģos Jeruzālemei – jānovieto mūra grāvēji. Un tad nāks kaujas sauciens un sāksies varens kara troksnis! Lai mūra grāvējus novieto pret vārtiem, lai uzmet valni, lai ceļ nocietinājumus! – 28 Tas tiem šķitīs tukšs pareģojums, jo tie viņam ir zvērējuši, bet viņš pieminēs to vainu un viņus sagūstīs.
29 Tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka jūs man atgādinājāt savus noziegumus, atsedzāt savus noziegumus, ka tapa redzami jūsu grēki un nodarījumi, tādēļ to jums pieminēs un saņems jūs gūstā. 30 Nešķīstais un ļaunais Israēla valdniek, nāk tava diena – beidzamais soda laiks!
31 Tā saka Kungs Dievs: noņem galvautu, nocel kroni, jo vairs nebūs kā iepriekš – zemais tiks paaugstināts un augstais tiks pazemots! 32 Posts! Posts! Posts! Es to darīšu! Bet arī tas nenotiks, līdz atnāks, kam tas pēc tiesas pienākas, – viņam es to došu!
33 Cilvēka dēls, pravieto un saki: tā saka Kungs Dievs par Amona dēliem un viņu paļām:
zobens, zobens – izvilkts, lai kautu,
spodrināts, lai zib kā zibens!
34 Kamēr tev tukšu pareģo,
kamēr tev melus pravieto –
tas jau pie rīkles likts nešķīstiem ļaundariem!
Klāt viņu diena – beidzamais soda laiks!
35 Bāz zobenu atpakaļ makstī!
Es tevi tiesāšu vietā,
kur tu radīts, zemē, kur tu dzimis!
36 Es pār tevi liešu niknumu,
es pār tevi pūtīšu bardzības uguni,
es tevi nodošu mežonīgiem vīriem,
prasmīgiem postītājiem!
37 Tu būsi uguns barība,
tavas asinis līs zemē,
tevi vairs nepieminēs!
Es, Kungs, esmu runājis!”
