Nothing Makes Sense
1 When the son of David was king in Jerusalem, he was known to be very wise, and he said:
2 Nothing makes sense!
Everything is nonsense.
I have seen it all—
nothing makes sense!
3 What is there to show
for all of our hard work
here on this earth?
4 People come, and people go,
but still the world
never changes.
5 The sun comes up,
the sun goes down;
it hurries right back
to where it started from.
6 The wind blows south,
the wind blows north;
round and round it blows
over and over again.
7 All rivers empty into the sea,
but it never spills over;
one by one the rivers return
to their source.
8 All of life is far more boring
than words could ever say.
Our eyes and our ears
are never satisfied
with what we see and hear.
9 Everything that happens
has happened before;
nothing is new,
nothing under the sun.
10 Someone might say,
“Here is something new!”
But it happened before,
long before we were born.
11 No one who lived in the past
is remembered anymore,
and everyone yet to be born
will be forgotten too.
It Is Senseless To Be Wise
12 I said these things when I lived in Jerusalem as king of Israel. 13 With all my wisdom I tried to understand everything that happens here on earth. And God has made this so hard for us humans to do. 14 I have seen it all, and everything is just as senseless as chasing the wind.
15 If something is crooked,
it can't be made straight;
if something isn't there,
it can't be counted.
16 I said to myself, “You are by far the wisest person who has ever lived in Jerusalem. You are eager to learn, and you have learned a lot.” 17 Then I decided to find out all I could about wisdom and foolishness. Soon I realized that this too was as senseless as chasing the wind.
18 The more you know,
the more you hurt;
the more you understand,
the more you suffer.
Ķēniņa pārdomas par visa pastāvošā niecību
1 Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi.
2 Tukšību tukšība, saka mācītājs,
tukšību tukšība – viss ir tukšība.
3 Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm,
kad tas nopūlas zem saules?
4 Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk,
bet zeme mūžam stāv.
5 Saule uzlec, un saule riet,
steidz elsdama turp, kur tā lec.
6 Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem –
grieztin griezdamies pūš vējš,
savos griežos pārrodas vējš.
7 Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt.
8 Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!
Acis skatās un nerod sāta,
ausis klausās un nepiepildās.
9 Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
10 Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums.
11 Ne miņas no tiem, kas bija senāk,
bet no tiem, kas vēlāk būs,
tāpat ne miņas nepaliks
starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs!
Gudrības veltīgums
12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. 13 Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! 14 Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts –
15 to, kas ir līks, nevar iztaisnot,
to, kā trūkst, nevar saskaitīt.
16 Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. 17 Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts –
18 jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu,
un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas.
