VI.
Septeņu zeimūgu atdareišona.
1 Es redzēju, kai jārs atdareja pyrmū nu septenim zeimūgim un dzērdēju pyrmū dzeivū byutni pārkyuņa bolsā saucam: Nōc šur (un raugi)! 2 Un es pasaskateju, un raug, bolts zyrgs, un tam, kas uz jō sēdēja, beja īdūts lūks, jam beja īdūts arī krūņs, un jys izgōja kai uzvarātōjs, lai uzvarātu.
3 Kad jys (jārs) atdareja ūtrū zeimūgu, es dzērdēju ūtrū byutni saucam: Nōc šur (un raugi)! 4 Tad atgōja cyts guneigi sorkons zyrgs, un tam, kas uz jō sēdēja, beja uzdūts nu zemes atjimt mīru, tai ka cylvāki cyts cytu kova, un jam beja īdūts lels zūbyns.
5 Kad jys atdareja trešū zeimūgu, es dzērdēju trešū dzeivū byutni saucam: Nōc šur (un raugi)! Un es pasavēru un raug, malns zyrgs, un tam, kas sēdēja vērsum, rūkā beja svori. 6 Un es dzērdēju kai bolsu storp četrom byutnem, kas saceja: Vīns mārs kvīšu par vīnu denaru, un trejs māri mīžu par vīnu denaru, bet eleja un veina tu nadreiksti aizskart!
7 Kad jys atdareja catūrtū zeimūgu, es dzērdēju catūrtū dzeivū byutni runojam: Ej šur (un raugi)! 8 Un es skatejūs un raug; Bōls zyrgs, un tō, kas uz jō sēdēja, vōrds beja nōve un jai sekōja myrūņu valsts. Un jai beja dūta vara par caturtū zemes daļu, nōvēt ar zūbynu, bodu un mērim, nōvi un caur zemes zvērim.
9 Kad jys atdareja pīktū zeimūgu, es redzēju zam oltora tūs dvēseles, kas beja nūnōvāti Dīva vōrda dēļ un līceibas dēļ pi kurōs jī turējōs, 10 Jī lelā bolsā sauce un saceja: Svātais un patīseigais Kungs, cik ilgi (turpynōsīs), koleidz tu tīsōsi un par myusu asni atrībsi tim, kas apdzeivoj zemi? 11 Tad jim ikvīnam īdeve boltu apgērbu un jim saceja, lai jī vēļ mozu breideiti pagaida, koleidz jūs leidzkolpi un jūs brōli byus pylnā skaitā, kurus nūnōvēs tai pat kai jūs.
12 Un kad jys atdareja sastū zeimūgu, es redzēju, kai izacēle lele zemes trīce. Saule palyka malna kai vylnona skumu drēbe, un vyss mēness palyka vysā kai asnis. 13 Dabasu zvaigznes kryta uz zemi, kai nagotovī augļi kreit nu figu kūka, kad tū rausta auka. 14 Dabasi sasatyna kai grōmotas rulle, kad jū satyn. Ikvīns kolns un ikvīna sola nūsavērzeja nu sovas vītas. 15 Zemes kēneni, dižveiri, augstmani, bogōtnīki, vareigī, kolpi un breivī — visi pasaslēpe kolnu klinšu olōs, 16 un sauce kolnim un klintem: Kreitit mums vērsā un aizsedzit myusus pret tō vaigu, kas sēd gūda krāslā un pret jāra dusmi, 17 jo ir atnōkuse jō lelō dusmes dīna, un kas gon var izturēt?
1 Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju piimo no četrām dzīvām būtnēm sakām kā pērkona balsī: „Nāc!“
2 Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops: viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.
3 Kad viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: „Nāc!“
4 Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.
5 Kad viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ es redzēju, un raugi—melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā!
6 Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: „Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!“
7 Kad viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: „Nāc!“
8 Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds—nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar mēri un ar zemes zvēriem.
9 Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem.
10 Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: „Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?“
11 Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru uri viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.
12 Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemes trīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis,
13 Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi.
14 Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām.
15 Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās,
16 Sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām.
17 Jo atnākusi viņu lielā dusmu dienā! Kas varētu pastāvēt?“
