XV.
Apostolu sapuļce.
1 Bet daži nu Judeas atgōjušī brōlim sludynōja: Jo pēc Moizeša īroduma natiksit apgraizeiti, jyus pesteišonas sasnēgt navarit.
2 Tai kai izacēle nasaskaņa, un Pōvulam ar Barnabu daudzi vajadzēja ar jim streidētīs, nūlēme, lai Pōvuls un Barnabas reizē ar citim nu jim, šō streidu jautōjuma dēļ, ītu uz Jeruzalemu pi apostolim un vacōkajim. 3 Jī tad, draudzes pavadeiti, gōja pōri par Feniciju un Samariju un stōsteja par pogōnu atsagrīzšonu, ar kū jī visim brōlim sagōdōja lelu prīku. 4 Īejūt Jeruzalemā, jūs sajēme draudze, apostoli un vacōkī. Jī stōsteja, cik lelas lītas Dīvs caur jim ir izdarejis. 5 Bet daži, kas nu farizeju sektas beja pījāmuši ticeibu, apgolvōja saceidami: Jūs vajaga apgraizeit un pīsaceit, ka pīsaturātu Moizeša lykuma.
6 Tad apostoli un vacōkī sasapuļceja, lai šytū apsprīstu. 7 Un kad sasacēle leli streidi, Pīters pīsacēle un jim saceja: Veiri, brōli! Jums ir zynoms, ka nu agrōkim laikim Dīvs storp mums izvēlēja, ka caur munom lyupom pogōni klauseitūs Evangelija vōrdu un tycātu. 8 Un Dīvs, kurs zyna sirdis cauri, dūd Svātū Goru jim tai pat, kai mums. 9 Un caur ticeibu jūs sirdis atteirejis, storp mums un jim nikaidas starpeibas naīstateja. 10 Kōpēc tad gribit Dīvu kārdynōt un mōceklim uzlikt nostu, kurōs ni myusu tāvi, ni ari mes navarējom panest. 11 Mes tadei tycam byut izpesteiti caur Kunga Jezus (Kristus) žēlesteibu, kai un jī.
12 Vysa sapuļce nūklusa. Jī klausejōs Barnabas un Pōvula stōsta par tū, cik lelas zeimes un breinumus pogōnim Dīvs caur jim padareja. 13 Kad jī nūklusa, tad Jākubs atbiļdēja saceidams:
Veiri, brōli, izklausit manis! 14 Seimaņs stōsteja, kai Dīvs ryupējōs, lai nu pogōnim sovam vōrdam izvālātu tautu. 15 Ar šytū sakreit pravīša vōrdi, kai stōv raksteits: 16 Pēc tam Es atsagrīzšu un atjaunōšu Davida sakrytušū nūmetni. Jōs drupas nu jauna uzceļšu un jū izlobōšu, 17 lai ari citi ļaudis maklātu Kunga, kai ari vysas tautas, par kurom teik saukts muns vōrds. Tai runoj Kungs, kas tū dora. 18 Tū ir pyrms myužim nūlēmis. 19 Pēc munom dūmom, tūs, kas nu pogōnim atsagrīze uz Dīvu, ni ar kū naapgryutynōt, 20 bet gon jim raksteit prīškā, ka jī atsaturātu nu dīvaklu traipa, naceisteibas, nūžņaugtūs un ašņa. 21 Moizešam tadei ir nu senejim laikim kotrā mīstā sludynōtōji, kas iksabatā synagogōs jū losa.
Apostolu sapuļces lāmumi.
22 Tad apostolim un vacōkajim labpatyka kūpā ar vysu draudzi nu sova vyds izvēlēt veirus: Judasu, sauktū Barsabasu, un Silasu, kuri pi brōlim beja īvārojami, un, reizē ar Pōvulu un Barnabu, jūs syuteit uz Antiochiju, 23 pīrokstūt caur jūs rūkom sekūšū: Apostolu, vacōkūs un brōļu sveicīņs tim brōlim nu pogōnim, kas Antiochijā, Syrijā un Cylicijā.
24 Kad mes izdzērdom, ka daži nu myusu vyds, bez kaut kaidas myusu pavēles, dorūt jums namīru, ar vōrdim jyusus uztrauce, 25 tad mums, kūpā sasalasejušim, labpatyka izvēlēt veirus un jūs reizē ar myusu nūmīļōtū Barnabu un Pōvulu pi jums nūsyteit. 26 Šī ir tī veiri, kuri par myusu Kunga Jezus Kristus vōrdu deve sovu dzeiveibu. 27 Syutom tad pi jums Judasu un Silasu, kuri jums tū pošu vōrdūs pasludynōs. 28 Labpatyka tai tad Svātajam Goram un mums, ka jums cytas nikaidas nostas nauzlikt, kai tik tū napīcīšamū: 29 Atsaturit nu upurēšonas dīvaklim, ašņa, nūžņaugtūs un naceisteibas. Sorgōdamīs nu tō, jyus dareisit labi. Esit sveiki!
30 Tad syuteitī aizgōja uz Antiochiju un, salosūt kūpā ticeigūs, nūdeve tim rokstu. 31 Pōrlaseidami tī prīcōjōs, apmīrynojūša satura dēļ. 32 Judass un Silass, poši byudami pravīši, caur daudz runom tūs brōļus mīrynōja un styprynōja. 33 Tikai pēc kaida laika ar mīra sveicīni nu brōlim palaide jūs uz tim, kas jūs beja syutejuši. 34 (Silass nūlēme palikt tur pat, uz Jeruzalemu aizgōja Judass vīns pats). 35 Bet Pōvuls un Barnabas, palykuši Antiochijā, kūpā ar daudzejim citim sludynōja Kunga vōrdu.
Pōvuls dūdās misijōs.
36 Pēc kaida laika Pōvuls Barnabam saceja: Īsim otkon pa visim mīstim, kaidūs asam sludynōjuši Kunga vōrdu, un apraudzeisim, kai īt brōlim. 37 Barnabas gribēja leidza jimt Jōni, kuru sauc Marks. 38 Bet Pōvuls naatzyna par vajadzeigu leidza jimt tū, kas, jūs pametis Pamfilijā, leidz nastrōdōja. 39 Tad storp jim izacēle škeļšonōs tai, ka jī vīns nu ūtra škeirēs. Barnabas kūpā ar Marku devēs uz Cypru, 40 bet Pōvuls izlaseja sev Silasu un, nu brōlim Kunga žēlesteibai atvālāts, devēs ceļā. 41 Jys apstaigōja Siriju un Ciliciju un styprynōja draudzes, (pīsaceidams sorgōt apostolu un vacōkūs pavēles).
1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: „Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.“
2 Kad Pāvilam un Bamabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Bamaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.
3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Foinikiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.
4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.
5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: „Tos vajaga apzīmēt ar derības zīmi un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību.“
6 Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu.
7 Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: „Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu.
8 Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums.
9 Un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.
10 Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest?
11 Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti, tāpat kā viņi.“
12 Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū.
13 Kad viņi bija beiguši rimāt, Jēkabs atbildēja, sacīdams: „Brāļi, uzklausait mani!
14 Sīmanis stāstīja, kā Dievam pirmo reizi labpaticis ļaudis no pagāniem pievienot savam vārdam.
15 Un ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts:
16 Pēc tam es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo mājokli; kas tanī sagāzies, to es atjaunošu un to atkal uzcelšu,
17 Lai pārējie cilvēki meklē to Kungu, un visi pagāni, pār kupem mans vārds ir piesaukts, —saka tas Kungs, kas to dara
18 Zināmu no mūžības.
19 Tāpēc es domāju, ka nevajaga apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva,
20 Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.
21 Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās.“
22 Tad apustuļi un vecaji līdz ar visu draudzi nolēma sūtīt no sava vidus izvēlētus vīrus kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiochiju: Jūdu, ar pievārdu Barsaba, un Sīļu, vīrus, kas izcēlās starp brāļiem,
23 Un ar viņu roku rakstīt: „Apustuļi un vecaji sūta brāļu sveicienu brāļiem Antiochijā, Sirijā un Kilikijā, kas bijuši pagāni.
24 Tā kā mēs esam dzirdējuši, ka daži no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, jūs ar vārdiem samulsinājuši, padarīdami šaubīgas jūsu dvēseles,
25 Tad mēs vienprātīgi nospriedām sūtīt pie jums izvēlētus vīrus līdz ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvila,
26 Cilvēkiem, kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdam.
27 Mēs esam sūtījuši Jūdu un Sīļu, kas to pašu arī vārdos pasacīs.
28 Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo:
29 Sargāties no elku upupiem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!“
30 Atlaisti viņi nonāca Antiochijā un, draudzi sapulcējuši, nodeva vēstuli.
31 Kad viņi to lasīja, draudze priecājās par labo pamācību.
32 Bet Jūda un Sila, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja.
33 Kad viņi kādu laiku tur bija palikuši, brāļi viņus ar miera sveicienu atlaida pie tiem, kas viņus bija sūtījuši.
34 [Bet Sila nolēma palikt tur.]
35 Bet Pāvils un Barnaba palika Antiochijā, kopā ar daudz citiem, mācī-dami un sludinādami tā Kunga vārdu.
36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Bamabam: „Iesim atkal un visās pilsētās, kur tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!“
37 Barnaba gribēja ņemt līdz Jāni, sauktu Marku;
38 Bet Pāvils negribēja ņemt līdz tādu, kas Pamfilijā bija no viņiem nošķiries un nebija viņiem gājis darbā līdz.
39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru.
40 Bet Pāvils, izvēlējis Silu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja tā Kunga žēlastībai.
41 Viņš pārstaigāja Siriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.
