III.
Runā jōir uzmaneigim.
1 Muni brōli, naesit lelā skaitā par mōceitōjim. Jyus zynot, ka mums (mōceitōjim) vajadzēs stōtīs bōrgōkas tīsas prīškā. 2 Ikvīns nu mums pakreit daudzōs lītōs. Bet kas runā napakreit, tys ir piļneigs cylvāks; tys ir spējeigs vysu mīsu saturēt grūžūs.
3 Jo mes zyrgim mutē līkam īmovus, lai jī myusu klauseitu, tad mes vodam vysu jūs mīsu. 4 Raug, arī kugi, lai gon ir leli un teik ar styprim vējim dzeiti, teik vadeiti ar nīceigu styuri, kur tikai vadeitōjs grib. 5 Tai pat arī mēle ir mozs lūceklis, bet saceļ lelas lītas.
Raug, nalela dzērkstele aizdadzynoj lelu mežu. 6 Arī mēle ir guņs. Jei ir nataisneibas pasauļs. Mēle atsarūn storp myusu lūceklim kai tys, kurs elnes aizdadzynōts, padora nateiru vysu mīsu un izceļ myusu dzeives ceļā guņsgrāku.
7 Cylvāks ir savaļdējis un savolda ikvīnu dzeivinīku un putnu, rōpuļu un yudiņa dzeivinīku sugu, 8 bet mēles, tō namīreigō ļaunuma, pōrpiļdeitō ar nōveigu indi, nivīns cylvāks savaļdeit naspēj.
9 Ar jū mes slavejam Kungu un Tāvu; ar jū mes lōžam cylvākus, kas ir radeiti pēc Dīva leidzeibas. 10 Nu tōs pošas mutes izīt svēteiba un lōsti. Bet tys, muni brōli, tai nadreikst byut. 11 Vai tad nu vīna un tō poša olūta dzeislas reizē tak ōrā soldons un ryugts (yudiņs)? 12 Muni brōli, vai tad figu kūks var dūt eleju, vai arī veina kūks figas? Sōļyudiņa olūts soldona yudiņa dūt navar.
13 Kas storp jums ir gudrs un saprateigs, tys sovus dorbus lai parōda pīmīleigā un klusā gudreibā un lobā izaturēšonā. 14 Bet jo jyusu sirdī ir ryugtō skaudeiba un nasadareiba, tad nasadižojit un namalojit patīseibas prīškā. 15 Taida gudreiba nanōk nu augstīnes, bet gon ir vērszemiska, mīseiga un veļniška. 16 Jo kur volda skaudeiba un nasadareiba, tur ir nakōrteiba un visi ļaunī dorbi. 17 Bet gudreiba, kas nōk nu augšīnes vyspyrms ir teira, tad ir mīrmīleiga, rōma, padeveiga, (lobam pīītama), žālsirdeibas un cytu lobu dorbu pylna; jei nav vīnpuseiga, nav arī līkuleiga. 18 Taisneibas augļus mīrā sēj tikai tī, kas poši ītur mīru.
1 Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā;
2 Jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.
3 Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu.
4 Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs.
5 Tāpat ari mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu!
6 Un uguns ir arī mēle; kā netaisnības pasaule mēle ir nolikta starp mūsu locekļiem; tā apgāna visu augumu un aizdedzina mūža ritumu, pati būdama elles aizdedzināta.
7 Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba;
8 Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvīgas indes.
9 Ar viņu mēs slavējam to Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus.
10 No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!
11 Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?.
12 Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vinakoks vīģes? Tāpat ari sāļš avots nevar dot saldu ūdeni.
13 Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā.
14 Bet ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķilda, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību.
15 Tāda gudrība nenāk no augšienes, bet tā ir pasaulīga, tā nav dievišķa, bet dēmoniska;
16 Jo, kur ir skaudība un ķilda, tur ir juceklis un visāda nelietība.
17 Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, tālāk miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības.
18 Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.
