XII.
K. Jezus apsvaida ar eleju.
1 Sešas dīnas pyrms Leldines Jezus atgōja uz Betaniju, kur dzeivōja Lazars, kurs beja nūmiris, un kuru Jezus pīcēle nu myrūnim. 2 Tur Jam sataiseja gūda maļteiti. Marta pīkolpōja, un Lazars beja vīns nu tim, kas ar Jū reizē ījēme vītu pi golda. 3 Bet Marija, pajāmuse mōrceņu ļūti dōrga nardu eleja, apsvaideja Jezus kōjas un ar sovim motim jōs nūslauceja, un mōja tyka piļdeita ar tō eleja smaržu.
4 Vīns nu Jō mōceklim, Judass Iskariots, kurs Jū nūdeve, saceja: 5 Kōpēc šytō dōrgō eleja napōrdeve par trejs simti denaru un naizdaleja nabogim? 6 Bet šytū jys saceja na tōpēc, ka jam ryupēja nabogi, bet gon tōpēc, ka beja zaglis un, kai īnōkumu pōrzinis, tū, kas īnōce, lyka sevim. 7 Jezus saceja: Licit jai mīru; jei tū uzglobōja Munas paglobōšonas dīnai. 8 Nabogi vysod byus pi jums, bet Es vysod nabyušu.
K. Jezus svineigi īīt Jeruzalemā.
9 Kad jūdu pyuļs izzynōja, ka Jys tur ir apstōjis, tad jī sagōja na tikai Jezus dēļ, bet ari, lai radzātu Lazari, kuru Jys beja nu myrūnim pīcēlis.
10 Vērsgoreidznīki nūlēme ari Lazari nūnōvēt, 11 jo jō dēļ daudzi jūdu gōja pi Jezus un Jam īticēja.
12 Nōkūšā dīnā lels ļaužu pulks, kas beja uz svineibom sasalasejis, izzynōjis, ka uz Jeruzalemu atīt Jezus, 13 pajēmis paļmu zorus, izgōja Jū satikt un sauce:
Osanna!
Slaveits Tys, kas nōk Kunga vōrdā,
Izraeļa Kēneņš!
14 Jezus, atradis ezelānu, uzsāda uz jō vērsum, kai beja raksteits:
15 Nasabeisti, Siona meita,
Raug, atnōk tovs Kēneņš,
sādādams uz ezelīnes kumeļa.
16 Īsōkumā Jō mōcekli tō nasaprota. Bet, kad Jezu gūdynōja, tad jī īgōdōja, ka tai par Jū ir raksteits, un tai Jam padareja.
17 Tai Jū gūdynōja ļaužu pulks, kas pi Jō beja tūlaik, kad Jys izsauce nu kopa Lazari un jū nu myrūnim pīcēle. 18 Tōdēļ ari ļaužu pulks izgōja Jō satyktu, jo zynōja, ka Jys tū breinumu padareja.
19 Bet farizeji sovā storpā runōja: Redzit, ka nikō navaram padareit. Vyss pasauļs īt Jam pakaļ.
K. Jezus un pogōni.
20 Tūs vydā, kas svātku dīnā beja atgōjuši Dīvam gūda atdūtu, beja daži pogōni. 21 Tī, pīgōjuši klōt pi Filipa, kas beja nu Galilejas Betsaidas, jō lyudze saceidami: Kungs, mes grybam redzēt Jezu. 22 Filips aizgōjis sarunōja ar Andrivi, Andrivs un Filips tū pastōsteja Jezum.
23 Jezus atsasauce un jim saceja: Tei stuņde jau atgōja, kad Cylvāka Dāls tiks gūdynōts. 24 Patīši, patīši, Es jums soku: jo kvīšu gryuds naīkriss zemē un nanūmērs, paliks vīns pats; jo nūmērs, — atness daudz augļu. 25 Kas sovu dzeiveibu mīļoj, tys jū pazaudēs, bet kas vērs šōs zemes sovas dzeiveibas naīredz, tys jū izglōbs dēļ myužeigōs dzeives. 26 Kas grib Maņ kolpōt, tys lai īt Maņ pakaļ, un kur Es asmu, tur ari Muns kolps byus; kas Maņ kolpōs, tū gūdynōs Muns Tāvs. 27 Muna dvēsele tagad ir satrīkta. Un kū lai soku? Tāvs, glōb Mani nu šytōs stuņdes? Bet Es tadei šytōs stuņdes dēļ asmu atgōjis. 28 Tāvs, izslavej sovu vōrdu!
Tad nu dabasim atskanēja bolss: Es izslavēju un vēļ izslaveišu.
29 Ļaudis, kas tur stōvēja un tū dzērdēja, dūmōja, ka pārkyuņs graude, citi otkon saceja: Eņgeļs ar Jū runōja.
30 Bet Jezus atbyldādams saceja: Na dēļ Manis šytys bolss atskanēja, bet dēļ jums. 31 Tagad teik izškērts šō pasauļa liktiņs; tagad šō pasauļa vaļdinīks tiks izmasts ōrā. 32 Un, kad Es byušu nu zemes pacalts, pi sevis pīviļkšu vysus. 33 Ar šitim vōrdim Jys izteice, kaidā nōvē Jam byus jōmērst.
34 Ļaudis Jam atbiļdēja: Nu lykumu grōmotas mes dzērdējom, ka Kristus palīk myužam; kai tad Tu soki: Cylvāka Dālam jōbyun pacaltam? Kas tad ir tys Cylvāka Dāls?
35 Jezus tim atbiļdēja: Vēļ nagaru laiceņu jyusu vydā ir Gaisma. Staigojit, koleidz jums Gaisma ir, lai jyusu naapjimtu tymsums; kas tymsumā staigoj, tys nazyna, uz kurīni īt. 36 Koleidz jums ir Gaisma, ticit Gaismai, lai jyus palyktu par Gaismas bārnim. Pēc šytūs vōrdu Jezus aizgōja prūjom un nu jim nūsaslēpe.
Jūdu naticeiba.
37 Lai gon Jys tik lelus breinumus jūs acīs padareja, tūmār Jam naticēja, 38 lai izapiļdeitu pravīša Izaja vōrdi, kurus saceja:
Kungs, kas Munim vōrdim īticēja?
Un kam ir pasludynōta Dīva rūka?
39 Tōpēc jī naticēja, kai Izajas otkon saceja:
40 Jys padareja naredzeigas jūs acis
un jūs sirdis aizcītynōja,
ka ar acim naīraudzeitu,
ar sirdi nasaprostu,
ka naatsagrīztu,
un Es jūs napadareitu vasalu.
41 Šytū izteice Izajass, jo jys redzēja Jō gūdu un par Jū runōja.
42 Tūmār daudzeji pat nu prīkšnīkim Jam īticēja, bet, beidamīs farizeju, atklōti naizzyna, ka jūs naizslāgtu nu synagogas. 43 Jī vairōk nūmīļōja ļaužu gūdu, na kai Dīva gūdu.
K. Jezus ir Dīva syuteits.
44 Jezus styprā bolsā sauce: 45 Kas Maņ tic, tys natic Maņ (vīn), bet Tam, kas Mani syuteja; kas redz Mani, tys redz Tū, kurs Mani syuteja. 46 Es asmu gaisma, kas uz pasauli atgōja, lai ikvīns, kas Maņ tic, nastaigōtu tymsumā. 47 Jo kas Munu vōrdu klausōs, bet jūs nasorgoj, tō Es natīsoju, jo naasmu pasauļa tīsōtu atgōjis, bet gon pasauļa glōbtu. 48 Kas Mani pasmōdej un Munu vōrdu nasaklausa, tam ir sovs tīsōtōjs: mōceiba, kuru sludynōju. Jei tū tīsōs postora dīnā. 49 Es tadei pats nu sevis narunoju. Tāvs, kas Mani syuteja, Tys Maņ pavēlēja, kū jums saceit un sludynōt. 50 Es zynu, ka Jō bausleibā ir myužeiga dzeive. Tai tad, kū Es soku, tū Es soku tai, kai Maņ Tāvs tū pavēlēja.
1 Bet Jēzus sešas dienas priekš Lieldienām nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
2 Tur tie viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda.
3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarša piepildīja visu māju.
4 Bet viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk viņu nodeva, sacīja:
5 „Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimts sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?“
6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
7 Tad Jēzus sacīja: „Laid, lai tas viņai paliek manai bēru dienai!
8 Jo nabagi vienumēr ir pie jums, bet es neesmu vienumēr.“
9 Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka viņš ir tur, un atnāca nevien Jēzus dēļ, bet arī, lai Lācaru redzētu, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
10 Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru,
11 Jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,
13 Ņēma palmu zarus un izgāja viņam pretim, kliegdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā, Israēla ķēniņš!“
14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:
15 „Nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa!“
16 To visu viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par viņu bija rakstīts, un ka tāpēc tie viņam to bija darījuši.
17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie viņa bija bijuši, kad viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miro-ņiem.
18 Tāpēc arī tauta viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka viņš šo zīmi bija darījis.
19 Bet farizēji runāja savā starpā: „Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet viņam pakaļ!“
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: „Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!“
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei.
26 Ja kāds man grib kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs ari mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā.
27 Tagad man dvēsele ir satriekta; ko lai es saku? Tēvs, izpestī mani no šās stundas? Bet tāpēc jau šai stundā esmu nācis.
28 Tēvs, pagodini savu vārdu!“ Tad balss nāca no debesīm: „Es viņu esmu pagodinājis un atkal viņu pagodināšu!“
29 Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: „Eņģelis ar viņu ir runājis.“
30 Bet Jēzus atbildēja: „Nevis manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.
32 Bet kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.“
33 Bet to viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē viņam bija mirt.
34 Tad ļaudis viņam atbildēja: „Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?“
35 Tad Jēzus, viņiem sacīja: „Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo kas tumsā staigā, nezin, kurp viņš iet.
36 Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bēr-niem!“ Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm.
37 Bet lai gan viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja viņam.
38 Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms?“
39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka:
40 „Viņu acis viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka es tos varētu dziedināt.“
41 To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja viņa godību un sludināja par viņu.
42 Tomēr ari daudzi valdības vīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizēju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes.
43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.
44 Bet Jēzus sauca: „Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis.
45 Un kas mani redz, redz to, kas mani sūtījis!
46 Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā.
47 Un ja kāds manūs vārdus dzird un neievēro, es to netiesāju; jo es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas mani nievā un nepieņem manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
49 Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju.
50 Un es zinu, ka viņā pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, es runāju, kā to mans Tēvs man ir sacījis.“
