III.
Pīters ar Jōni padora vasalu slymū un mōca ļaudis.
1 Ap deveitū lyugšonas stuņdi Pīters un Jōņs aizgōja uz svētneicu. 2 Te atnese vīnu cylvāku, kurs beja klybs nu pošas dzimšonas. Jū ikdīnas nūlyka pi svētneicas tai sauktajim Skaistajim Vōrtim, lai jys nu svētneicā ejūšim lyugtu dōvonas. 3 Īraudzejis svētneicā ejūšu Pīteri un Joni, jys lyudze nu tim dōvonas. 4 Bet Pīters, kūpā ar Jōni uz jō vārdamīs, saceja: Pasaver uz mums! 5 Jys, cereibā kaut kū nu jim sajimt, pasavēre. 6 Bet Pīters jam saceja: Maņ navā ni zalta, ni sudobra, bet tū, kas maņ ir, tev dūšu: Jezus Kristus nu Nazaretes vōrdā celīs augšā un staigoj! 7 Un, pajēmis tū aiz lobōs rūkas, pīcēle stōvu. Un tyuleņ jō kōjas un lūcātives palyka stypras. 8 Pīsatryucis kōjōs, jys stōvēja un staigōja. Reizē ar jim tys īgōja svētneicā, staigōja un lākōja apkōrt un slaveja Dīvu. 9 Un visi ļaudis jū redzēja staigojūt un slavejūt Dīvu. 10 Pazynuši, ka jys ir tys cylvāks, kas, dōvonu lyugdams, sēdēja pi svētneicas Skaistajim Vōrtim, jī uzatrauce un breinōjōs par vysu tū, kas ar jū beja nūticis. 11 Tai kai jys turējōs pi Pītera un Jōņa, visi ļaudis breinōdamīs sasapuļcēja ap jim tai saucamajōs Salomona siņcēs. 12 Tu radzādams, Pīters runōja ļaudim:
Izraeļa veiri, kōpēc jyus tam breinojitēs? Un kōpēc jyus apbreinojat myusus, itkai mes ar sovu spāku vai varu padarejom tū, ka tys staigoj?
13 Abraama, Izaaka un Jākuba Dīvs, myusu tāvu Dīvs uzslaveja sovu Dālu Jezu, kuru jyus nūdevet un Pilata prīškā aizalīdzet, ka tys beja nūsprīdis Jū palaist vaļā. 14 Jyus Svātō un Taisneigō aizalīdzet un izlyudzet sev apžālōt slapkovu. 15 Jyus tadei nūnōvējot dzeives Devēju, kuru Dīvs pīcēle nu myrūnim, un mes asam tō līcinīki. 16 Caur ticeibu Jō vōrdim tys Vōrds pastateja uz kōjom tū, kuru jyus redzit un pazeistat, un ticeiba, kas caur Jū ir, jyusu vysu acīs atgrīze jam piļeneigi veseleibu.
17 Un tagad, brōli, es zynu, ka jyus nazynōšonas dēļ tū darejot, kai ari jyusu vērsinīki. 18 Bet Dīvs taidā veidā ļōve izapiļdeit tam, kū Jys caur vysu pravīšu lyupom īprīkš pasludynōja: Jo Kristum beja jōcīš. 19 Tai tad dorit gondarejumu un atsagrīzit, lai jums tyktu atlaisti grāki, 20 lai atītu nu Kunga vaiga atspērdzynōšonas laiki un lai Jys atsyuteitu jums īprīkšpazeimōtū Jezu Kristu. 21 Jam gon ir jōpalīk dabasūs, koleidz vyss tiks atjaunōts, kū Dīvs pasludynōja nu myužim caur sovu svātūs pravīšu muti. 22 Moizešs tadei saceja: Kungs, myusu Dīvs, izmūdynōs jums storp jyusu brōlim pravīti, kai mani. Esit jam vysā, kū jys saceis, paklauseigi. 23 Un ikvīns, kas šytō pravīša naklauseis, nu tautas tiks atškērts. 24 Ari citi pravīši, cik jūs īsōcūt ar Samueli un vēļōk runōja, šōs dīnas īprīkšsludynōja. 25 Jyus tadei asat pravīšu dāli un jyus pīdarat pi tōs dereibas, kuru Dīvs ar jyusu tāvim nūslēdze, saceidams Abraamam: Caur tovim pēcnōcejim tops svēteigas vysas vērszemes tautas. 26 Vyspyrms Dīvs, uzmūdynōjis sovu Dālu, syuteja jums, lai Jys jums svēteitu, uz cik jyus atsagrīzsit nu sovim ļaunim dorbim.
1 Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu ap lūgšanas stundu, tas ir—devīto.
2 Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ikdienas nolika pie tā sauktajām krāšņajām svētnīcas durvīm, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja svētnīcā.
3 Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet svētnīcā, viņš lūdza kādu dāvanu.
4 Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: „Skaties uz mums.“
5 Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.
6 Bet Pēteris sacīja: „Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nacarieša Jēzus Kristus vārdā—staigā!“
7 Un satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri,
8 Un uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja ar tiem svētnīcā, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.
9 Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam;
10 Tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie svētnīcas krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis.
11 Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē.
12 To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: „Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā?
13 Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja viņu atbrīvot;
14 Bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu,
15 Bet dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki.
16 Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis viņa vardam, viņa vārds to dziedinājis, un ticība, kas ar to nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā.
17 Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat ari jūsu vadoņi.
18 Bet, ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka viņa Svaidītajam jācieš, to viņš tā arī piepildījis.
19 Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti
20 Un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu,
21 Kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.
22 Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; tam klausait visās lietās, ko tas uz jums runās.
23 Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus.
24 Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, ari šīs dienas ir pasludinājuši.
25 Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes.
26 Jums vispirms Dievs devis savu Kalpu un to sūtījis, lai viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma.“
