X.
Lauleibas naškirameiba.
1 Nu turīnes Jys gōja tōļōk un atgōja uz Judeas apgobolu, viņpus Jordana. Jam ceļā pīsavīnōja daudz ļaužu un Jys, kai parosti, otkon jūs mōceja.
2 Tad pīgōjuši farizeji, kārdynōdami Jū, vaicōja: Vai ir atļauts veiram atstōt sīvu?
3 Bet Jys tim atbiļdēja: Ku jums pīsaceja Moizešs? 4 Jī saceja: Moizešs atļōve raksteit škēršonōs zeimi un atstōt. 5 Tad Jezus jim saceja: Jyusu cītsirdeibas dēļ (Moizešs) pīraksteja taidu pavēli. 6 Bet pasauļa īsōkumā Dīvs jūs radeja kai veiru un sīvu. 7 Tōpēc cylvāks pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, 8 un jī divi byus vīnā vīneigā mīsā. Tai ka vairs nabyus divi, bet tikai vīna mīsa. 9 Tai tad, kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
10 Mōjōs asūt, mōcekli klause nu Jō par tū pat lītu. 11 Jys atbiļdēja: Kas, sovu sīvu pametis, cytu precej, tys ar jū pōrkōp lauleibu; 12 un jo sīva, pamatuse sovu veiru, īt pi cyta, jei lauž lauleibu.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys pi tim pīsadūrtu. Bet mōcekli nesējus nūrōja. 14 Jezus, tū radzādams, dusmōjōs un jim saceja: Ļaunit bārnim īt pi Manis un nalīdzit jim tō, jo taidim pīdar Dīva vaļsteiba. 15 Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas tai napījimtu, kai bārns, tys jamā naīīs. 16 Tad, jūs apskōvis, uzlyka uz jim rūkas un jūs svēteja.
Bogōtais jaunēklis.
17 Kad Jys izgōja uz ceļa, aiztecēja Jam prīškā vīns un, pakritis ceļūs, vaicōja: Lobū Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai es īmontōtu myužeigū dzeivi?
18 Jezus tam atbiļdēja: Kōpēc tu Mani sauc par lobū? Nivīns nav lobs, kai tik vīns vīneigais Dīvs. 19 Bausleibas zini? — Nanōvej, nalauz lauleibas, nazūdz, nalīcynoj nataisneigi, napīkrōp, gūdynoj sovu tāvu un mōti. 20 Bet jys atbiļdēja: Mōceitōj, es jau nu pošas bērneibas tū vysu piļdeju. 21 Tad Jezus, pasavēris uz jō ar mīleigu skotu, saceja: Vīnas lītas vēļ tev pītryukst: ej, izpōrdūd vysu, kas tev ir, un izdoli nabogim, un tev byus krōjums dabasūs. Tad atej un, nasdams sovu, krystu ej Maņ pakaļ. 22 Bet tō vōrda dēļ jys nūskuma un skumeigs nūgōja prūjom, jo jam beja daudz monta.
23 Jezus, pasavēris apkōrt, saceja sovim mōceklim: Cik gryuts ir bogōtnīkim īīt Dīva vaļsteibā! 24 Un mōcekli Jō vōrda nūsabeida. Bet Jezus jim atkōrtōja: Bārni, cik gryuts ir tim, kas sovu cereibu līk montā, īīt Dīva vaļsteibā! 25 Vīgļōk ir kameļam izīt cauri odotas acei, kai bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā. 26 Tad jī pōrsabeida vēļ styprōk un sovstarpeigi runōjōs: Kas gon var topt izpesteits? 27 Jezus, pasavēris uz jim, saceja: Cylvākim tys navarams, bet na Dīvam. Dīvam tadei vyss ir varams.
Breivprōteigōs nabadzeibas atolgōjums.
28 Tūlaik Pīters sōce Jam runōt: Raug, mes vysu asam pamatuši un nūgōjuši Tev pakaļ. 29 Jezus atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Nivīna nava taida, kas, Manis un Evangelija dēļ pametis sātu, brōļus, mōsas, mōti, tāvu, bārnu vai teirumu, 30 symtkōrteigi vairōk nasajimtu jau šamā pasaulē, lai gon vojōts, sātu brōļu, mōsu, mōšu, bārnu un teirumu, un nōkūšajā pasaulē myužeigu dzeivi. 31 Daudzejī, kas ir pirmī, paliks pādejī, un kas ir pādejī, byus pirmī.
Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
32 Kad jī beja ceļā uz Jeruzalemu un Jezus gōja jim pa prīšku, tad jī breinōjōs un pakaļgōjēji beidōs. Tūlaik Jys otkon pajēme nūmaļ tūs divpadsmit un sōce jim stōsteit, kas ar Jū nōkūtnē nūtiks. 33 Raug, mes ejam uz Jeruzalemu, un Cylvāka Dālu nūdūs vērsgoreidznīkim, Rokstim mōceitim (un vacōkajim); un tī Jū nūtīsōs uz nōvi un nūdūs pogōnim; 34 tī Jū izsmīs, apspļaus, nūšausteis un nūnōvēs. Bet pēc trejom dīnom Jys augšamceļsīs.
Zebedeja dālu lyugums.
35 Tad, pīgōjuši pi Jō klōt, Zebedeja dāli Jākubs ar Jōni lyudze: Mōceitōj, mes grybam, ka Tu padareitu mums tū, kō mes nu Tevis lyugsim. 36 Bet Jys vaicōja: Kū tad grybat, ka Es jums padareitu? 37 Jī atbiļdēja: Padori, ka Tovā gūdā mes sādātu, vīns pa Tovai lobajai un ūtrs pa tovai kreisajai.
38 Bet Jezus jim atbiļdēja: Jyus poši nazynat, kō lyudzat. Vai tad jyus varēsit dzert tū bikeri, kuru Es dzeršu, vai ari pījimt tū kristeibu, kurā Es topšu nūkristeits? 39 Jī atbiļdēja: Mes varam. Bet Jezus jim saceja: Bikers, kuru Es dzeršu, jums byus jōdzer un tei kristeiba, kurā Es topšu kristeits, jums byus jōpījam, 40 bet sēdēšonas nūrōdeit pa munai lobajai vai kreisajai pusei nava muns uzdavums; jōs pīdar tim, kurim ir pīškērtas.
41 Izdzērduši tū, tī desmit sōce dusmōtīs uz Jākuba un Jōņa. 42 Tōpēc Jezus, pasaucis jūs klōt, jim saceja: Jyus zynat, ka tī, kuri ir pogōnu tautu vaļdinīki, sovim pavaļstnīkim dūd pavēles kai kungi, un jūs lelveiri jūs kolpynoj. 43 Storp jums jōbyun cytaiž; tai tad, jo kas nu jums grybātu byut lelōkais, tam jōbyun jyusu kolpam. 44 Un, jo kas nu jums grybātu byut pyrmais, tam jōbyun vysu vērgam. 45 Ari Cylvāka Dāls naatgōja, lai tyktu apkolpōts, bet lai pats kolpōtu un daudzeju atpērkšonas dēļ atdūtu sovu dzeiveibu.
Jericha oklais.
46 Tad jī īgōja Jerichā. Kad Jys ar sovim mōceklim lelā ļaužu pulkā nu Jerichas gōja tōļōk (prūjom), ceļa molā sēdēja oklais Timaja dāls Bartimajs un ubogōja. 47 Kai tik izdzērda, ka te ir Jezus Nazarīts, sōce saukt saceidams: Jezus, Davida Dāls, apsažāloj par mani! 48 Daudzeji lyka jam klusēt. Bet jys vēļ styprōk sauce: Davida Dāls, apsažāloj par mani!
49 Jezus nūstōjis saceja: Atsaucit jū šur! Jī atsauce oklū saceidami: Nūsamīrej! Celīs kōjōs, Jys tevis sauc. 50 Tad jys, nūsvīdis svōrkus, pīsatryuka kōjōs un atgōja pi Jezus. 51 Jezus vaicōja: Kō tu gribi, ka Es tev padareitu? Oklais lyudze: Rabbuni, ka es palyktu otkon redzeigs. 52 Un Jezus jam saceja: Ej, tova ticeiba tevi pesteja. Un tyuleņ tys palyka redzeigs un gōja pa ceļu Jam pakaļ.
1 Un no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jardānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie viņa, un viņš, kā parasts, tos atkal mācīja.
2 Un farizēji pienāca un viņam jautāja, viņu kārdinādami: „Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?“
3 Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Ko Mozus jums ir pavēlējis?“
4 Bet tie sacīja: „Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties.“
5 Un Jēzus tiem sacīja: „Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.
7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un āti,
8 Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķiļ.“
10 Un mājās viņa mācekli tam jau-tāja par to pašu lietu.
11 Un viņš tiem saka: „Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12 Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējās, tā pārkāpj laulību.“
13 Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aizkartu. Bet mācekļi tos aprāja.
14 Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās ūn tiem sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15 Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.“
16 Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17 Un kad viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, viņu lūdza: „Labais Mācītājs, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?“
18 Bet Jēzus uz to sacīja: „Kāpēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.
19 Tu baušlus zini: Tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti.“
20 Bet tas viņam teica: „Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības.“
21 Bet Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst, —ej, pārdodi, visu kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.“
22 Bet tas par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.
23 Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz saviem mācekļiem: „Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!“
24 Un mācekļi iztrūcinājās par viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: „Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!
25 Vieglāki ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“
26 Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: „Kas tad var tapt glābts?“
27 Jēzus, tos uzlūkodams, saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.“
28 Pēteris sāka uz viņu runāt: „Redzi, mēs visu esam atstājusi un tev staigājuši pakaļ.“
29 Jēzus teica: „Patiesi es jums saku: Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ,
30 Kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.
31 Bet daudz, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.“
32 Bet tie bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs tie viņam sekoja. Un viņš ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas viņam notikšot:
33 „Redzi, mēs eimam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un viņu nodos pagāniem.
34 Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs un to šautīs un nonāvēs; un viņš pēc trim dienām celsies augšām.“
35 Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie viņa piegāja un tam sacīja. „Mācītāj, mēs gribam, ka tu mums daritu, ko tev lūgsim.“
36 Un viņš uz tiem sacīja: „Ko jūs gribat, lai es jums daru?“
37 Bet tie uz viņu sacīja: „Dodi mums, ka mēs varam sēdēt tavā godībā, viens pa tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.“
38 Bet Jēzus tiem sacīja „Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzej-u, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?“
39 Bet tie uz viņu sacīja: „Varam.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Jūs gan to kausu dzersit, ko es dzeju, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts.
40 Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kujtiem tas ir sataisīts.“
41 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42 Bet Jēzus tos pasauca un tiem saka: „Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.
43 Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis.
44 Un ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.
45 Jo ari Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.“
46 Un tie nāk uz Jēriku; un viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā.
47 Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nācaretes, viņš sāka saukt un sacīt: „Jēzu, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
49 Un Jēzus apstājies sacīja: „Atai-ciniet viņu.“ Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: „Turi drošu prātu, celies, viņš tevi aicina.“
50 Un savu mēteli nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51 Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Bet aklais uz viņu sacīja: „Rabuni, ka es varētu redzēt.“
52 Un Jēzus tam sacīja: „Ej, tava ticība tev palīdzējusi.“ Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu viņam sekoja.
